Nepieļausim bērnu traumatismu!

Diskusiju par to, kādi ir bērnu traumatisma cēloņi un kā mazināt bērnu traumatismu, kurā piedalījās ārsti pediatri, bērnu ķirurgi, traumatologi, ātrās palīdzības un intensīvās terapijas speciālisti, skolu ārsti un Ceļu Satiksmes Drošības dienesta (CSDD) speciālisti, 2003.gadā rīkoja žurnāls "Pediatrs Latvijā". Publicējam šīs diskusijas materiālus.

Enoks Biķis, Latvijas Pediatru asociācijas prezidents:

Saslimstības, nāves gadījumu un invaliditātes kopējā struktūrā traumatismam ir ievērojama vieta. Sadzīves un it īpaši ielu traumu profilakse ir mediķu uzmanības centrā visās pasaules zemēs, šī problēma ir aktuāla arī Latvijā.

"Trauma" (grieķu val.) - spēji noticis, pārsteidzošs notikums, kurš izjauc līdzsvaru, trauma var būt gan emocionāla, psihiska, gan arī - mehānisks audu bojājums.

Latviešu tautas sakāmvārds ir : "Nelaime nenāk brēkdama." Trauma pārsteidz ar tās pēkšņumu, tā notiek negaidīti. Likumsakarības un cēloņi parādās tikai retrospektīvā. Brīdis, kad notiek trauma, ir dzīves, likteņa spēle ar cilvēku, un mēs, ārsti cenšamies panākt, lai šī mijiedarbība nebeigtos traģiski. Notikuma līdzdalībnieki un aculiecinieki nereti ir cietušā bērna vecāki, pedagogi, apkārtējie ļaudis, satiksmes dalībnieki, palīdzības sniedzēji. Ir fatāli gadījumi - traģēdijas, kuras novērst nav mūsu spēkos - lidmašīnu katastrofas, smagi satiksmes negadījumi. Tomēr bērnu traumas, kuras ārsti redz ikdienā, ar kurām bērni tiek stacionēti, daudzos gadījumos nebūtu gūtas, ja profilaktiskais, izglītojošais darbs tiktu veikts atbilstošā līmenī. Mēs, pediatri, rūpēs par mūsu mazajiem pacientiem, intensīvi domājam, kā optimizēt profilakses darbu, lai iespēju robežās samazinātu traumu skaitu. Bet, ja negadījums tomēr noticis, kā pēc iespējas operatīvāk un racionālāk sniegt palīdzību, lai tā būtu maksimāli efektīva.

Kādas ir bērnu traumatisma tendences un dinamika mūsu valstī?

Ieviņa Alka, Rīgas Ātrās medicīniskās palīdzības stacijas galvenā ārsta vietniece:

2000. - 2002. gadā ātrās palīdzības brigādes ik gadus izbrauc uz ~3500 traumu un nelaimes gadījumiem, kuros cietuši bērni vecumā no 0 līdz 18 gadiem (visu veidu mehāniskas traumas - satiksmes negadījumi, apdegumi, slīkšana, utml.). Protams, ir traumas un nelaimes gadījumi, ar kuru sekām tiek galā primārās aprūpes ārsts.

No šiem ~3500 bērniem stacionēti tiek ~3000 gadījumos. Šim skaitlim ir tendence pieaugt - 2000. gadā bija 2954 izbraukumi, 2001. - 3069, 2002. - 3128 izbraukumi.

Analizējot traumatisma dinamiku pa vecuma grupām un diennakts stundām, var secināt, ka vidēji diennaktī notiek ~13,5 gadījumi. Ja pieaugušie no traumām biežāk cieš vakara un nakts stundās (tas lielā mērā saistīts ar reibuma stāvokli, pārlieku lielu "priecāšanos"), tad bērni parasti traumas gūst dienā, turklāt, jo jaunāks bērns, jo agrākā stundā tas notiek.

Bērniem vecuma grupās

• 0-6 g.v. vidēji ir ~4,5 izsaukumi diennaktī
• 7-14 g.v. - vidēji ~4,5 izsaukumi diennaktī
• 15-18 g.v - vidēji ~4,5 izsaukumi diennaktī.

Kā redzams, situācija bērnu traumatismam pa vecuma grupām ir līdzīga.

Maziem bērniem liktenīgas parasti ir agrīnākās stundas, kad viņi ir nomodā, bērnudārza vecuma bērniem - pievakare, lielajiem bērniem - vakara stundas.

Nebūt nav tā, ka trauma vienmēr gūta vietā, uz kuru izsaukta ātrās palīdzības brigāde. Taču bērna traumas gadījumā izsaukums visbiežāk ir uz dzīvokli; uz ielas no šiem ~13,5 izsaukumiem diennaktī ir vidēji >3 izsaukumi. Vai nu bērns, pirms izsaukt ātro palīdzību, nogādāts dzīvoklī, vai arī dzīvoklis ir traumas gūšanas vieta. Uz sabiedriskām vietām, policiju, izsaukumu skaits ir vēl mazāks atšķirībā no pieeaugušo traumatisma dinamikas, kur izsaukumi uz sabiedrisku vietu, policiju notiek biežāk.

E. Biķis:

Vai bērnu traumatisma dinamika un tendences Rīgā un visā valstī ir līdzīgas? Kādas ir šīs tendences, dinamika? Vai tās mainījušās pēdējo 10-20 gadu laikā?

Lienīte Bergmane, BOVAS BKUS bērnu ķirurgs:

Lai cik arī skumji tas nebūtu, jau diezgan sen netiek apkopota vispārēja statistika par bērnu traumatismu valstī. Nav arī ziņu par bērnu traumu iedalījumu valstī kopumā. Tāpēc varu izdarīt secinājumus tikai par to pacientu kontingentu, kuri tiek stacionēti mūsu klīnikā. Traumatoloģiskās palīdzības punkts strādā visu diennakti. Traumu skaits pieaug, bet ir grūti šos datus objektīvi izvērtēt, jo nav kopējas valsts mēroga statistikas un traumu iedalījuma. Secinājumus var izdarīt pēc apmeklējumu skaita. 2002. gadā bija ~18 000 apmeklējumu. Skumji ir tas, ka mums nav iespējas sniegt mazajiem pacientiem pilnu ārstniecības kursu, jo tas vairs nav mūsu klīnikas kompetencē.

BOVAS BKUS Traumu punktā nonāk bērni 0-18 gadu vecumā. Traumu dinamika diennakts laikā - rīta pusē visbiežāk te nonāk mazie bērni, arī jaunāko klašu skolēni, kam nelaime gadījusies, ejot uz skolu, dienas vidū pacientu ir mazāk, vakarpusē iestājas bērni, kuri guvuši traumas pa ceļam uz mājām no bērnudārza, skolas. Traumatismam piemīt sezonāls raksturs - vasarā lūzumus un nobrāzumus iegūst savādākā veidā nekā ziemā.

E. Biķis:

Kāds ir ārsta-reanimatologa skatījums uz bērnu traumatismu (satiksmes traumām, sadzīves traumām, applaucējumiem, apdegumiem, slīkšanu, uc) un tā tendencēm mūsu valstī pēdējo gadu laikā?

Pēteris Kļava, BOVAS BKUS Intensīvās terapijas nodaļas ārsts:

Vispirms minēšu konkrētu piemēru par to, kā bērnu traumatisms tiek uztverts vienā no mūsu tuvākajām kaimiņvalstīm - Zviedrijā (Malmes pilsētā). Noticis nelaimes gadījums - bērns izkritis pa logu no 2. stāva. Bērns par laimi palicis dzīvs. Tomēr šis gadījums ticis pacelts valstiskā līmenī - kā vispār iespējams, ka bērns var izkrist pa 2. stāva logu? Šis gadījums vairākas nedēļas bija Zviedrijas centrālo masu mediju - televīzijas kanālu un lielāko preses izdevumu uzmanības centrā. Tā ir pareiza notādne - šis notikums vērtējams kā ārkārtējs.

Turpretī Latvijā diemžēl šādi gadījumi ir ikdiena. Tā ir mūsu sadzīves "kultūra"… Latvija vēl ir ļoti tālu no tām Eiropas valstīm, kurās bērns ir vērtība.

• Latvijā bērns nav pasludināts par vērtību. Latvijā cilvēks nav vērtība, arī bērns nav vērtība.
• Latvijā vecāki nesaņem sodu par to, ka pieļāvuši, ka bērns gūst traumu. Vecākiem trūkst pienācīgas izglītības par to, kā pasargāt savus bērnus, par sadzīves kultūru.
• Autovadītājiem Latvijā ir viszemākais kultūras līmenis. Lai gan Ceļu policija pēdējo 15 gadu laikā ir ļoti daudz paveikusi, tomēr jāatzīst, ka mūsu valsts kopumā vērtējama kā ļoti nelabvēlīga bērnu traumatisma ziņā - gan pilsētās, gan laukos.
• Nekur citur kā mūsu valstī nav tik daudz gadījumu, kad bērni cieš no apdeguma vai applaucējuma - šie traumu veidi ir "hroniski".

Pozitīvi ir tas, ka BOVAS BKUS izstrādātais vienotais protokols apdegumu ārstēšanā ieviests visās rajonu slimnīcās, un dod pozitīvus rezultātus. Ja agrāk BOVAS BKUS Intensīvās terapijas nodaļā letāls iznākums bija "padsmitos" gadījumu viena gada laikā pie apdegumiem un applaucējumiem, jo nebija pietiekamu zināšanu un tehniskā nodrošinājuma, tad tagad, mainoties taktikai un protokoliem, ir gadi, kad letāli beidzas 1 vai neviens šāds gadījums. BOVAS BKUS var runāt vienā valodā ar rajonu slimnīcām par apdegumu un applaucējumu ārstēšanu, ārstēšanas kvalitāte ir būtiski uzlabojusies.

Diemžēl nav vērojamas pozitīvas tendences vecāku izglītošanā par to, kā viņiem būtu jārīkojas, lai viņi būtu atbildīgi savu bērnu priekšā.

Ir izstrādāts arī politraumu protokols, kurš nav devis tik pozitīvus rezultātus kā apdegumu protokols. Arī politraumas protokols, kurā iekļautās normas ir tādas pašas, kā virknē attīstīto pasaules valstu, devis ieguldījumu pareizas, kvalitatīvas palīdzības sniegšanā pirmajās minūtēs pēc negadījuma, kad pie cietušā ierodas ārsts- speciālists. Tomēr līdz šim nav sasniegts civilizētai valstij atbilstošs līmenis primārās aprūpes sniegšanā politraumas gadījumā uz ielas. Progress ir panākts, tomēr "klibo" tādas pozīcijas kā pareiza pacienta stāvokļa izvērtēšana, gadās, ka ir nepietiekama elpceļu aprūpe. Šie jautājumi laika gaitā tiks sakārtoti ar likumdošanas palīdzību. Un tiks ieviesti sodi par to, ka 20 minūtes bērns neadekvāti elpojis vai ka nav bijusi adekvāta perfūzija, kā dēļ viņš pēc tam kļuvis par invalīdu (ja izdosies to pierādīt). Tas būs piespiedu variants, lai attīstītu adekvātu primāro aprūpi uzreiz pēc negadījuma, jo kvalitāti noteiks juridiski un finansiāli aspekti.

Traumu skaits palielinās. Diemžēl aizvien vairāk no traumām cieš bērni, kuri ģimenē nav mīlēti, par kuriem vecāki neizrāda interesi, bērni, kuru vecāki dzīvo šķirti.

Rajonu slimnīcās parādās jauna, moderna aparatūra, kura tiek produktīvi pielietota pacientu ar samagām traumām aprūpē. Ventilācijas aparatūra, monitorings; dinamiska ir koordinācija ar Katastrofu medicīnas centru, jau kopš tā brīža, kad stacioārā iestājas pacients ar politraumu, tiek sniegta informācija un ir iespēja pacientu pārvest uz BOVAS BKUS.

Tomēr "klibo" vecāku un autovadītāju, arī pašu bērnu izglītotība un kultūra…

Lielbritānijā, piemēram, TV bieži demonstrēja klipu par to, kas notiek, ja automašīnā braucot, nepiesprādzējas. Klipi ir nežēlīgi, tie parāda, ka avārijas gadījumā cilvēki tiek saraustīti gabalos… Pētījuma rezultāts pēc klipa demonstrēšanas pārliecinoši pierādīja, ka jūtami samazinājies to autovadītāju un pasažieru skaits, kuri nepiesprādzējas.

Ar mūsu klipu "Piesprādzējies, tad Tu paliksi dzīvs" ir par maz, jo cilvēkus diemžēl jāaudzina caur bailēm, ar samērā drastiskām metodēm. TV un policijai vajadzētu izmantot jaunas metodikas šoferu audzināšanā; ir pierādīts, ka cilvēki, kuri kādu laiku pastrādājuši traumu punktos un redzējuši sāpes, ciešanas un nāvi, nekad vairs nepārkāpj braukšanas noteikumus. Ir ļoti daudz interesantu ideju un iespēju, lai celtu iedzīvotāju savstarpējo attiecību kultūras līmeni. Jāķeras pie darba.

E. Biķis:

Jautājums par traumu profilakses aizsardzības līdzekļiem, to lietošanas nepieciešamību ir aktuāls visā pasaulē. ASV, piemēram, ir burtiski kaudzēm plakātu, informatīvu bukletu, grāmatu par šīm tēmām nolūkā izglītot bērnu vecākus. Jā bērns brauc ar velosipēdu, viņam jāliek galvā ķivere, ja ar skrituļslidām vai skrituļdēli - arī ķivere, kā arī elkoņu un ceļgalu aizsargi. Bērnu pārvadājot mašīnā, nepieciešams speciāls bērnu krēsliņš. Šie aizsarglīdzekļi ir pieejami, tomēr bērnu vecāki dažādu iemeslu dēļ bieži izvairās tos lietot, un sekas nereti ir bēdīgas.

Par vecāku sodīšanu gadījumā, ja bērns guvis smagu traumu. Vēlos komentēt šo jautājumu. Kad strādāju BOVAS BKUS intensīvās terapijas nodaļā, bija gadījums, kad bērns izkrita pa 4. stāva logu un laimīgā kārtā palika dzīvs. Es pazīstu šo ģimeni - protams, tā bija vecāku vieglprātība, ka bērns varēja pieiet pie atvērta loga un izkrist; mātei un tēvam bija jāstrādā garas stundas, lai nopelnītu iztikas līdzekļus ģimenes uzturēšanai un nebija, kas pie bērniem paliek un tos uzrauga. Kā šajā sociālajā situācijā piemērot materiālu sodu? Primārais, manuprāt, ir morālie aspekti un izglītība.

Vēlos jautāt, vai veidus, kādos bērni parasti gūst traumas, nosaka likumsakarības, kuras rada sabiedrības nepietiekamā ieinteresētība, nevēlēšanās nodarboties ar bērnu aizsardzību?

Ernests Štekels, BOVAS BKUS Ortopēdijas centra ārsts, traumatologs:

Bērnu traumu skaitam ir tendence pieaugt. Veidojoties reģionāliem medicīnas centriem rajonos, mūsu klīnikā, protams, praktiski nenonāk bērni no rajoniem ar ikdienišķām traumām. Mūsu klīnikā šobrīd ārstējas bērni no Rīgas un Pierīgas, un traumatisma tendences šajā regionā mēs varam novērot. Izvērtējot bērnu traumu raksturu un dinamiku, ir nepārprotami redzama sabiedrības, arī pašu bērnu attieksme pret savu veselību un dzīvību - diemžēl nav izpratnes un filozofijas, ka cilvēks, viņa veselība ir vērtība, kas jāsaglabā. Var jau būt, ka pēdējo gadu laikā kaut kādas minimālas izpratnes pazīmes parādās, tomēr tās ir ļoti vājas.

Visvairāk ar sadzīves traumām mūsu klīnikā iestājas bērni, kas nāk no nelabvēlīgām ģimenēm, pieder pie nelabvēlīga sabiedrības kontingenta. Te nav runa par smagām traumām, satiksmes traumām, kuras bieži vien notiek neatkarīgi no sadzīves apstākļiem. Un tomēr arī autotraumas, uz ielas gūtas traumas bieži gadās tāpēc, ka bērniem nav ko darīt, ar viņiem neviens nenodarbojas, viņi klīst pa ielām, vizinās ar velosipēdu, neviens viņus neuzrauga, tāpēc notiek nelaime.

Sporta traumām, sadzīves sporta traumām arī ir tendence palielināties. Pēc tam, kad notikusi nelaime, ārsts runā ar bērna vecākiem un šajā sarunā noskaidro, ka sporta inventārs - velosipēds, skrituļslidas, skrituļdēlis - jau nopirkts par dārgu naudu, kvalitatīvs, tomēr tie daži desmiti latu aizsarglīdzkļiem "ietaupīti", un, lūk, arī attiecīgi skumjšs iznākums.

Manuprāt, sitiens pa naudas maku tipiskiem mūsu sabiedrības locekļiem varētu būt ļoti sāpīgs, tāpēc es uzskatu, ka jāievieš sodīšanas sistēma vecākiem, kuru bezatbildības, bezdarbības, neapzinīguma dēļ viņu bērns guvis traumu. Citādi nekas būtiski nemainīsies, un es nezinu, kam vēl būtu jānotiek, lai šī attieksme mainītos. Cerēt uz sabiedrības evolūciju? Tas būs parāk ilgs process, bet bērni turpina gūt traumas tagad.

E. Biķis:

Kādus traumatisma profilakses uzlabošanas pasākumus veic skolas? Kādi ir pedagogu ieteikumi šīs profilakses uzlabošanai?

Lauma Baula, Rīgas Domes IJS departamenta Zemgales priekšpilsētas nodaļas ārste:

Bērni ir mūsu sabiedrības daļa. Šobrīd visa mūsu sabiedrība ir nemiera pilna, satraukta - par sadzīves un finansiālām problēmām, par biežām pārmaiņām valsts pārvaldes sistēmā, par nestabilu sociālu stāvokli, neskaidrām un nepietiekošām sociālām garantijām šobrīd un nākotnē, nesakoptu un iedzīvotājiem nedraudzīgu vidi. Bērni ļoti precīzi atspoguļo problēmas, kuras ikkatram indivīdam rada apkārtējās vides - galvenokārt jau sociālās vides - problēmas. Un tāpēc nav pamata uzskatīt vai pat gaidīt, ka šāda situācijā bērnu traumatismam varētu parādīties tendence samazināties. Latvija formāli jau vairākus gadus atpakaļ pievienojusies Bērnu Tiesību aizsardzības konvencijai, tomēr reāli šī konvencija mūsu valstī nedarbojas - joprojām ir vardarbība pret bērniem - fiziska un garīga, ģimenē un sabiedrībā.

Bērnu skaits samazinās (te, protams, jāņem vērā arī zemo dzimstības līmeni) - statisktika liecina, ka aizvadīto 5 gadu laikā Rīgā skolēnu skaits samazinājies par 5350. Turpretī pieaudzis to bērnu skaits, kuri guvuši traumas.

Pirmskolas iestādēs aizvadīto 5 gadu laikā audzēkņu skaits samazinājies par 791 bērnu. Un arī šajā vecuma grupā traumatisms pieaudzis.

Palielinās visa veidu traumu skaits - locekļu, kaulu, galvas, sejas u.c. traumu skaits.

Rīgas Dome ir iecerējusi, ka pie Rīgas skolām vajadzētu dežurēt municipālās policijas patruļām. Plānoti arī pasākumi, lai liegtu Rīgas skolās iekļūt narkodīleriem.

Mārtiņš Vabulis, Ceļu policijas pārvalde:

Piedalījos Rīgas Domes Satiksmes departamenta darba grupā, kad izskanēja dažādas labas idejas par satiksmes drošības uzlabošanu Rīgā, tostarp arī - ko darīt, lai skolu tuvumā veiktu vecāku dežūras vai arī Rīgas Dome iedalītu finanses, lai veicinātu skolēnu traumatisma profilakses pasākumus. Protams, otrs risinājums ir perspektīvāks.

Ārzemju praksē nereti tiek noalgoti satiksmes regulētāji skolu tuvumā, izsniedzot viņiem oranžas gaismu atstarojošas vestes. Tomēr no juridiskā viedokļa pietiekami diskutabls ir jautājums, kādas ir šādu regulētāju tiesības. Satiksmes noteikumos paredzētas personas, kuras ir tiesīgas regulēt satiksmi - kamēr nebūs precīzas definīcijas, lietas nevarēs sakārtot un bērnu traumatisma dinamika pieaugs.

Konkrētas darbības, lai samazinātu bērnu traumatismu, nepieciešams veikt nekavējoties. Jau pirms 4-5 gadiem parādījās ideja par ātruma vaļņu izveidošanu uz ielas pie skolas - tā bija mana ideja; es tā arī paskaidroju, ka ASV, piemēram, šādi ātruma vaļņi pie skolām ir, kāpēc tad lai tos neizveidotu Rīgā (runa, protams, nebija par maģistrālām ielām, bet par mazām ieliņām, kur atrodas skolas). Pirmais valnis tika izveidots pie Rīgas 64. vidusskolas Ūnijas ielā; "vadzis bija pilns" pēc tam, kad pie šīs skolas kāds autovadītājs sabrauca skolēnu, un pēc tam šos aizsardzības vaļņus izveidoja. Iepriekšējās Rīgas Domes sasaukuma laiku izpilddirektors Grīnberga kungs, starp citu bija ļoti sašutis par šiem aizsardzības vaļņiem, kā tad nu būšot, auto uz šī vaļņa uzbraukšot un tad auto "uzmetīšot" uz trotuāra, nelaimes no tā varot rasties vēl vairāk. Tomēr jebkurā normālā civilizētā valstī aizsargvaļņu pielietojums ir devis pozitīvus rezultātus. Nedisciplinēts autovadītājs jebkurā gadījumā uzbrauks uz trotuāra, izraisīs ceļu satiksmes negadījumu…

Ja ceļa posms ar aizsargvaļņiem apzīmēts ar attiecīgām ceļa zīmēm, efektam ir jābūt un tas ir. Braukšanas ātrumi, kas šādi tiek mākslīgi samazināti, rada situāciju, ka dežūras pie skolas nav vajadzīgas.

Drošības vaļņu izveide uz ielas ir objektīvs priekšnoteikums, ka auto braukšanas ātrums šajā posmā samzināsies.

Bērnu satiksmes traumatisms, analizējot aizvadītā gada statistikas datus, ir viens no augstākajiem pēdējo gadu laikā. Pērn satiksmes negadījumos traumas guvuši gandrīz 700 bērni, bojā gājuši 22 bērni (tas ir par vairāk nekā simt gadījumiem vairāk nekā 2001. gadā). Visnelabvēlīgākie mēneši, kad būtiski palielinās bērnu traumatisma gadījumu skaits, ir no maija līdz augustam; lai cika tas nebūtu dīvaini, skolas sākums - septembris, oktobris ir laiks, kad transporta traumatisma līmenis ir vismazākais.

Septembrī, skolas gada sākumā, gan CSDD, gan Ceļu policija organizē dežūras skolu tuvumā, dažādas izglītojošas akcijas, lai skolas gaitu bērniem uzsāktos bez ekscesiem.

Vasaras periods ir vissatraucošākais - ja skolas mācību laikā bērnus visādos veidos apmāca un disciplinē, vasaras brīvlaikā viņi atstāti novārtā. Dažos mēnešos traumas guvušo, savainoto bērnu skaits dubultojas.

2003. gada pirmajos 2 mēnešos samazinājies ievainoto bērnu (par 5 gadījumiem) skaits. Bojā gājis ir tikai viens bērns, salīdzinot ar 2002. gadu, kad pirmajos 2 mēnešos bojā gāja 5 bērni. Šī gada pirmajos 2 mēnešos vienīgais satiksmes negadījumā bojā gājušais bērns nebija piesprādzējies ar drošības jostu.

Visbiežāk bērni cieš tāpēc, ka vecāki paši nepiesprādzējas un neliek to darīt arī bērniem, vecāki nelieto speciālos bērnu sēdekļus. Netiek lietoti ne speciālie paliktņi, ne sēdekļi. Ja arī priekšējā sēdeklī piesprādzējies vadītājs un pasažieris, lai Ceļu policijai radītu ilūziju, ka viss ir kārtībā, tad uz pakaļējā sēdekļa - neviens praktiski nesprādzējas. Tā ir vecāku bezatbildība. Bērns mācās no saviem vecākiem, tapēc šī bezatbildība ir otrs negatīvais faktors - pirmkārt, neliekot piesprādzēties, vecāki pakļauj bērnu briesmām, otrkārt, audzina viņu nepareizi.

Ceļu policijas darbinieki bieži novēro, ka bērna vecāki vai vecvecāki, vedot bērnu uz skolu, 20-30 metru attālumā no CSN noteiktajā kārtībā apzīmētās gājēju pārejas ("Zebras") skrien pāri ceļam. Bērns no tā mācās.

Kopš 2003. gada sākuma Ceļu policija pastiprināti strādā ar autovadītājiem par drošības jostu lietošanas neievērošanu un ar gājējiem, lai tos disciplinētu.

Ceļu policijas inspektori, runājot ar bērnu vecākiem CSN pārkāpuma gadījumā, nereti saņem atbildi - tas ir mans bērns, lieciet mani mierā, es steidzos, ko jūs piesienaties, jums jau laikam nav ko darīt, ejiet labāk cīnīties ar noziedzību uz ceļiem. Un arī šajā gadījumā bērns to dzird un no mammas teiktā secina - ceļu policists ir tas sliktais onkulis, viņš piekasās mammai, varbūt par grib viņu sodīt.

Nākot no skolas viens, bērns izskrien starp mašīnām, izskrien priekšā mašīnām.

Skaidrojošais darbs skolās, kuru veic Ceļu policijas darbinieki, ir līdzvērtīgs nullei, ja ir šāda vecāku attieksme. Vecāki kopā ar bērnu pat rāpjas pāri sētiņai, ar kuru norobežota brauktuve, kuru gājējiem šķērsot aizliegts!

Drošības jostu lietošana, speciālie bērnu sēdekļi un paliktņi - par to lietošanas nepieciešamību detalizēti norādīts CSN. (Starp citu, speciāls paliktnis nepieciešams ikvienam bērnam, kura auguma garums nesasniedz 150 cm).

Protams, neviens ceļu policists nemērīs, vai bērna auguma patiešām sasniedzis šos 150 cm.

Runājot par drošības jostām - atkal ir autovadītāja skaidrojumi - tā ir man drošība, lieciet mani mierā, beidziet piekasīties, jums jau nav ko darīt, utt.

2003. gadā līdz šim vienīgais bojā gājušais bērns ceļu satiksmes negadījumā brauca kopā ar ģimeni 600. klases Mersedesā. Nebija sadursmes - Mersedess vienkārši nobrauca no ceļa un apgāzās, un bērns, kurš nebija piesprādzēts, izlidoja ārā pa durvīm un tika saspiests.

Šādu gadījumu, kad mašīnai apgāžoties, pasažieri izlido ārā pa durvīm un smagi cieš, ir daudz, jo gāžoties viņi tiek saspiesti.

Vasarā bērnu traumatisms pieaug. Mūsu novērojumi liecina, ka siltā, saulainā laikā ģimenes bieži brauc peldēties uz tuvējām ūdenskrātuvēm - "piebāž" mašīnu pilnu ar bērnu baru un brauc. Ļoti tipisks gadījums bija Aizkrauklē - mašīnā atradās 9 peldētiesbraucēji, 5 bērni un 4 pieaugušie, turklāt pieaugušie bija alkohola reibumā. Loģiski, ka vadītājs auto nenovaldīja, tā apgāzās, par piesprādzēšanos šādā reizē vispār nebija runas, un 5 bērni ar traumām tika nogādāti slimnīcā.

Līdzīgs gadījums, kad autovadītājs atšķirībā no iepriekšējā gadījuma, gan nebija alkohola reibumā, 2002. gada vasarā notika Valmierā. No skolas nenāca autobuss, bija salūzis. Skolotājs, labu gribot, sasēdināja savā vecajā "Moskvičā" 9 bērnus un veda uz mājām. Loģiski, nebija iespējams novaldīt stūri un notika sadursme. Šī ceļu satiksmes negadījuma rezultātā pats autovadītājs diemžēl gāja bojā, un 9 automašīnas pasažieri ar dažāda smaguma traumām tika nogādāti slimnīcā. Šādi gadījumi, kad autovadītājs pieļauj, ka mašīnā atrodas tik liels pasažieru (turklāt vēl bērnu) skaits, nemaz nerunājot par speciālajiem krēsliņiem, ir nepiedodami.

Protams, var saprast situāciju lauku rajonos, kur vecāku rocība bieži ir tik maza, ka viņiem nav pa spēkam iegādāties speciālos bērnu krēsliņus. Turklāt ģimenēs parasti ir vairāki bērni, kurus jāved uz skolu, varbūt arī kaimiņu bērni tiek paņemti pa ceļam līdz. Mūsu darbinieki skaidro: nu kā mēs varam sodīt autovadītāju par to, ka viņam tik daudz bērnu. Vienam otram laikos ir problemātiski pat šo sodanaudu 5 latu apmērā samaksāt. Ko darīt? Katru dienu likt maksāt šo sodu? Bet šajā situācijā diezin vai sods būs īstais veids, kā panākt, lai autovadītājs saprastu, ka pārvadājot bērnu bez speciālā krēsliņa, viņš to pakļauj lielām briesmām.

2002. gada septembrī Ceļu policijas darbinieki piedalījās projektā, kura ietvaros bērniem lauku rajonos dalīja atstarotājus. Vienlaikus tika novērota situācija kopumā, un ļoti bieži atklājās šāda aina - mazā autobusiņā, mazā mašīnā bērni tiek "sabāzti kā siļķes mucā" un vesti uz skolu. Runāt par drošību šādā situācijā ir neiespējami.

Bērni ceļu satiksmes negadījumus visbiežāk cieš kā pasažieri vai gājēji, tomēr pēdējo gadu laikā parādījusies vēl kāda problēma - bērni aizvien vairāk brauc ar velosipēdiem, labi situēti vecāki aizvien biežāk iegādājas saviem bērniem, kuri pat nav sanieguši 14 gadu vecumu, "skuterus". Tā ir tāda savdabīga mīlestība pret saviem bērniem - pirkt dārgu velosopēdu, ja bērns nav sasniedzis 12 gadu vecumu un nav nokārtojis velosipēda vadīšanas tiesības, pirkt mopēdu, ja bērns nav saniedzis 14 gadu vecumu. Man nācās saskarties ar kādu ļoti labi situētu ģimeni, kur 11-gadīgam bērnam bija nopirkts mopēds, viņš ar to brauca un cieta ceļu satiksmes negadījumā. Bērna māte uzrakstīja sūdzību. Es ar viņu tikos, lai noskaidrotu negadījuma apstākļus. Viņa klāstīja - tad nu uzstādiet uz šīs ielas zīmes par ātruma ierobežojumu un nolieciet katrā pusē pa policistam, lai mans bērns, vizinoties ar mopēdu, būtu drošībā, jo es maksāju nodokļus. Es centos oponēt, ka diez vai 11 gadus vecam bērnam vajadzētu braukt ar mopēdu. Māte atcirta - "mans bērns ir mana problēma, bet jūsu problēma ir garantēt satiksmes drošību". Man nebija ko teikt, un viņa aizcirta savas "villas" durvis.

Administratīvā atbildība iestājas no 14 gadu vecuma. Bērnu, kurš jaunāks par 14 gadiem, nevar administratīvi sodīt. Bet ko tad darīt - iet šādā gadījumā pie mammas un sastādīt viņai administratīvā pārkāpuma protokolu par to, ka viņa nemāk pareizi audzināt savu bērnu? Vecāku atbildības līmenis rada lielas problēmas.

Tas pats traģiskais gadījums 2002. gada jūlijā Saldū, kad nositās brālis un māsa … tēvs labi redzēja, ka 11 gadus vecais zēns ķīlē mopēdu, jo viņu interesē tehnika. Bet vai tad tēvam neienāca prātā, ka netālu no mājas ir lielceļš? Ja zēns gribēja, viņš varēja braukāt pa pagalmu, pa lauku. Bet abu vecāku acu priekš brālis uzsēdināja uz mopēda arī māsu, un izveda uz lielceļa - loģiski, tieši priekšā mašīnai. Autovadītājs droši vien tagad ar sirmu galvu staigā, jo abi bērni šajā pašu izraisītajā ceļu satiksmes negadījumā gāja uz vietas bojā.

Bērniem laukos nav atstarotāju. Vecāki, protams, tiek aicināti pirkt spilgtas drēbes, skolas somas. Ja arī bērnu iemācīs iet pa pareizo ceļa pusi, tumsā bez atstarotāja tas situāciju neglābs.

E. Biķis:

Vai traumas gadījumā ārsts operatīvi spēj sniegt kvalificētu medicīnisko palīdzību? Kā ir ar traumatoloģiskās palīdzības punktiem Rīgā un rajonos? Cik ilgā laikā iespējams nogādāt cietušo medicīnas iestādē, kur viņam var sniegt kvalitatīvu medicīnisko palīdzību?

Ie. Alka:

Vidēji neatliakamās palīdzības aizbraukšanas laiks līdz cietušajam Rīgā pērn bija ~10 minūtes. Tas nenozīmē, ka Vakarbuļļi, Bolderāja, Vecmilgrāvis tiks sasniegts 10 minūtē, tomēr daudzas vietas tiek saniegtas arī ātrāk nekā šajās 10 minūtēs.

Agrāk "ātrajā palīdzībā" bija pediatru brigādes. Bērnu traumas aprūpēja bērnu reanimācijas brigāde, kuras sastāvā bija anesteziologs-reanimatologs ar pediatra izglītību. Tomēr, sākoties valsts izstrādātajām pārmaiņām attiecībā pret pediatriju (proti, projekts ar 2004. gadu izslēgt pediatriju no primārās veselības aprūpes) ātrās palīdzības kvalitāte neatliekamas bērnu medicīniskas aprūpes jomā ir cietusi no tādām pašām negatīvām izmaiņām kā visa medicīnas aprūpes sistēma valstī. Jāņem vērā, ka kadru problēmām medicīnas jomā ir vispārējs raksturs. Vispirms šīs kadru problēmas skar mūsu specialitāti, jo Rīgā un visā valstī trūkst ~1500 speciālistu. Tas nozīmē, ka ātrās palīdzības brigāžu sastāvā nav 2 speciālistu, kuri var veikt nepieciešamo neatliekamās medicīniskās palīdzības apjomu. Esot Neatliekamās medicīniskās palīdzības asociācijas vadībā, es šo situāciju labi apzinos. Ja ir iebildes, ka negadījuma vietā pacients nesaņem pilnvērtīgu aprūpi, tad tas ir šajā kontekstā - ja palīdzības sniedzējiem ir pietiekams roku skaits, viņi var sniegt palīdzību attiecīgā līmenī, ja nav - tad ne. Ātruma ziņā, tehnikas līmenī pēdējo 10 gadu laikā situācija ir sakārtota, ar aizbraukšanas laiku problēmu nav.

E. Biķis:

Vai Ātrajā palīdzībā ir vakantas pediatru vietas? Ja ir, tad kāpēc tās ir vakantas?

Ie.Alka:

Ātrā palīdzība aicina darbā pediatrus. Speciālisti-pediatri neapšaubāmi spēj labāk strādāt ar bērniem, īpaši maziem bērniem un skolēniem līdz 15 gadu vecumam. Šobrīd ātrajā palīdzībā pāri palikušas 1,5 brigādes diennakts skaitījumā, kas var izbraukt pie bērniem. Tā ir milzīga problēma, jo tagad uz nelaimes gadījumiem, kuros cietuši bērni, brauc jebkuras sagatavotības ārsti; protams, ka viņi ir sagatavoti, lai sniegtu neatliekamu palīdzību, tomēr "ielekt" bērnu ārstu lomā ir ļoti problemātiski.

Kad cietušais bērns paņemts Ātrās medicīniskās palīdzības mašīnā, viņam tiek nodrošināta venozā pieeja un viņš tiek nogādāts Bērnu klīniskajā slimnīcā. Ņemot vērā, ka neatliekamās medicīniskās palīdzības apritē ir ~14,5 traumas, tad it kā varētu darboties "tuvākā stacionāra princips", tomēr parasti tā tas nav, bērnu nogādā Bērnu klīniskajā slimnīcā.

Ātrā palīdzība ir spiesta izmantot tādu ārstu-speciālistu pakalpojumus, kuri te strādā darbu apvienošanas kārtībā, kuriem šīs darba iemaņas varētu būt labākas, jo alternatīva ir - tālāka brigāžu skaita samazināšana.

Ir vēl nianse - traumu aprūpei nepieciešama visa profila speciālistu aprūpe - neiroķirurgs, okulists, LOR, utt. Ja pat lielie stacionāri pie lielas pacientu plūsmas nespēj nodrošināt šo speciālistu dežūras, ir jābūt politraumas aprūpei jebkurā stacionārā, kas ir gatavs uzņemt šādu pacientu. Runājot par izmaksu efektivitāti, patiesībā, nedod Dievs, ja smago pacientu plūsma vēl palielinātos.

Galvenais, lai situāciju uzlabotu, ir ātrās palīdzības brigāžu skaita palielināšana, un pietiekama kvalificētu ārstu-pediatru klātbūtnes nodrošināšana neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā.

Runājot par diennakts stacionāriem - ne tikai ar LOR vai cita speciālista diennakts dežūras nodrošināšanu visplašākā profila stacionārā ir problēmas. Kas tad ir diennakts režīmā funkcionējoša medicīnas iestāde? Lai tādu atvērtu, nepieciešami ne mazāk kā 4-5 mediķi (ieskaitot atvaļinājumus, brīvdienas), lai šo diennakts darba režīmu nodrošinātu. Vai šobrīd Latvijā ir kaut kur ir 5 nenodarbināti traumatologi? Šaubos.

L. Bergmane:

Rīgā, Ķengaragā, Maskavas ielas rajonā, respektīvi Daugavas labajā krastā bērnu ķirurgs strādā no 8 līdz 20, arī 7. poliklīnikā. Pieaugušajiem jebkurā diennakts stundā tiek sniegta kvalificēta palīdzība - bet, Traumatoloģijas institūtā, 2. slimnīcā, ARS vēlā stundā pēc palīdzības griezies bērns, nākamajā rītā pacients nonāk BOVAS BKUS Traumu punktā, un mums palīzības sniegšanā viss jāsāk no gala. Bērns nav pieauguša cilvēka miniatūra. Ir absolūti atšķirīgas neatliekamās palīdzības sniegšanas taktikas, tikai diemžēl iznāk, ka mēs BOVAS BKUS Traumu punktā esam tie vienīgie, kuri mazo pacientu pēc tam uzņemam un viņam palīdzam.

Ir ļoti skumji, ka Ātrajā palīdzībā tagad strādā tik maz pediatru. Arī mēs Traumu punktā izjūtam palīdzības sniegšanas bērniem zemo kvalitāti, ārsta, kas nav pediatrs, attieksmi pret cietušo bērnu, immobilizācijas, atsāpināšanas izpildījumu. Ieraugot ātrās palīdzības brigādē kādu pediatru, arī mum rodas pārliecība, ka viss izdarīts, kā vajag, turpretī nepediatri, sniedzot neatliekamo palīdzību bērniem, nav savu uzdevumu augstumos.

Varbūt jārīko kursi ārstiem - nepediatriem? Es tiešām nezinu, kas būtu jādara, bet pēc tam, kad Ātrajā palīdzībā tika likvidētas 10 bērnu brigādes, situācija kļuvusi ļoti nelabvēlīga.

Ie.Alka:

Šos gadījumus ar jūsu piezīmēm mēs saņemam un izskatām, bet tie ir atsevišķi gadījumi gada laikā.

Ir bijušas norādes par elpošanas ceļu nenodrošināšanu; jā, ja ārsts nav anesteziologs-reanimatologs, bērns traumas brīdī un tuvākajā laikā pēc tās vēl nav bezsamaņā. Ja ātrā palīdzība atbrauc 10 minūšu laikā, cietušais nav tik vienkārši intubējams. Viņam jāpielieto vai nu miorelaksanti vai kas cits, bet, ja brigādē nav anesteziologa-reanimatologa, šī procedūra atkrīt, jo brigādē ir tikai viens ārsts, kurš nespēs pacientu izventilēt. Tā ir problēma, kuru var atrisināt tikai kompleksi.

L. Bergmane:

Manuprāt, ātrās palīdzības ārstam, kurš nav pediatrs, ja viņam nākas sniegt palīdzību arī bērniem, tomēr būtu jāsaņem attiecīga apmācība. Jo ārstu-nepediatru attieksme pret cietušiem bērniem nereti ir vienkārši neiedomājama.

Ie. Alka:

Jaunie kolēģi tiek mācīti - beidzot akadēmiju, viņi neprot izdarīt injekcijas, ar rokām viņi vispār neko nav strādājuši, rezidentūras laikā viņi labi ja kaut kam tikuši klāt atkarībā no sava profila, apmācību neatliekamajā medicīnā vispār nav, un te ir rezultāts - mēs varam strādāt tikai ar tādiem cilvēku resursiem, kādi tiek ir. Ārstniecības iestāde nespēj apmācīt ārstu, izveidot viņu par speciālistu no nulles. Ja ārsts pie mums nostrādā gadu - mēs taču nevaram viņā neko ielikt, viņš netiek pat līdz sertifikātam.

E. Biķis:

Ārstam, kurš saņēmis diplomu, nepieciešams iziet pilnu rezidentūras kursu - intensīvajā terapijā, ķirurģijā, pediatrijā, reanimācijā. Es uzskatu, ka rezidentūru varētu beigt, neapgūstot šīs iemaņas un zināšanas.

Ie.Alka:
Bet ko darīt, ja gada laikā ir viens tāds jaunais mediķis, kurš atbilst šīm prasībām, bet vēl 20 līdzīgu strādā, jo viņiem ir jāstrādā? Tad jau drīz cietušajiem palīdzību varēs sniegt policijas un ugunsdzēsības glābšanas dienesta darbinieki.

Valda Kjaspere, CSDD sabiedrisko attiecību speciāliste:

Bieži vien pēc ceļu satiksmes negadījuma tajā iesaistītie neprot novērtēt, cik smags tas ir, neprot izskaidrot, kāda palīdzība nepieciešama. Arī nelaimes gadījumā, kad apgāzās 600. mersedess un bojā gāja zēns, Tukuma ātrā palīdzība ieradās notikuma vietā, bet parāk vēlu tika saprasts, ka te bija obligāta Katastraofu Medicīnas centra klātbūtne. Zēns, kurš gāja bojā, medicīnisko palīdzību gaidīja 1 stundu un 20 minūtes… Gan šajā konkrētajā gadījumā, gan kopumā CSN iesaistītās personas nemāk paziņot, cik nopietnas traumas guvuši cietušie. Šajā gadījumā bija 4 smagi cietuši cilvēki - 2 zēni ar galvaskausa pamatnes lūzumu (viens no viņiem šobrīd vēl ir dzīvs, otrs gāja bojā notikuma vietā), abi vecāki guva nopietnas muguras traumas, un ir dzīvi.

Bērni šādā kritiskā situācijā daudz labāk spēj paziņot par negadījumu, bērniem nav negatīvas pieredzes, viņi ļoti precīzi izstāstīt, kas noticis, ja viņam dota precīza instruktāža.

Latvija ir visbēdīgākajā pēc ceļu satiksmes negadījumu upuru skaita bērna vecumā, kas šo negadījumu rezultātā zaudējuši dzīvību - uz bojāgājušo skaitu šajā vecuma grupā (uz 100 000 iedzīvotājiem).

Ja mēs zaudējam tika daudz bērnu dzīvību uz ielas, citu valstu pieredze neliecina, ka šāda situācija varētu būt normāla. Kāpēc tā notiek? Arī tie 22 bērni, kas 2002. gadā izgāja uz ielas - viņi negāja nāvē, viņi gāja uz skolu, uz sporta nodarbībām, pārsvarā viņi bija gājēji vai pasažieri. Šajā gadā pirmais satiksmes negadījuma upuris - bērns - zaudēja dzīvību vecāku nepareizas rīcības dēļ, jo viņi nelika bērnam piesprādzēties, braucot mašīnā.

Runājot par velosipēdistiem, pozitīva ir lauku skolu pieredze, kurās valda nostāja, ka bērni uz skolu ar divriteni var braukt tikai tad, ja viņi saņēmuši dokumentu, ka bērns zina satiksmes noteikumus un atbildīgās instances apliecina viņa tiesības iekļauties transporta kustības plūsmā ar velosipēdu. Pretējā gadījumā skolas vadība aiztur velosipēdu un atdod to bērna vecākiem.

Mums ir par maz domu, kā veidot labvēlīgu attieksmi citam pret citu.

Šobrīd bērns netic, ka mēs, pieaugušie, veidosim viņam labvēlīgu vidi. Tagad pēc kārtējām izmaiņām administratīvo pārkāpumu kodeksā uzreiz ir telefona zvani - cik tagad par to būs jāmaksā sods? Es atbildu, ka tas ir naudas papīrītis, ar kuru autovadītājs formāli "atpērkas", bet šajā gadījumā sods ir daudz bargāks - ja cietušais zaudē veselību vai pat dzīvību. Kā tad šajā gadījumā var izpirkt savu vainu?

Ikkatra nepareiza rīcība agrāk vai vēlāk noved pie kritiskās robežas. Un tad cilvēks saprot, ka viņam daudz agrāk vajadzēja savā uzvedībā kaut ko mainīt, bet ir jau par vēlu. Neviens viņu nav apturējis.

Sabiedrībai ir daudz darāmā, lai mainītu šo situāciju. Jāapsveic tas, kas jau ir paveikts - tā ir sākumskolu pašreizējā attieksme pret Ceļu satiksmes noteikumiem un to mācīšanu skolēniem. Sākumskolas skolotāju atestāciju veido reģionālās konferences un sākumskolotāji tiek sagatavoti traumatiskajam darbam (CSN, kurās bērni gūst traumas, narkotikas, kas apdraud bērnus, ugunsdrošība, kriminalitāte). Šīs ir tās 4 jomas, kurās pastāv vislielākais risks bērnu drošībai, un par tām speciālisti veic pārrunas un apmācības ar visiem sākumskolotājiem, lai pedagogs gūtu priekšstatu, kā bērnu mācīt, lai viņš spētu izsargāties no šiem riskiem, sargāt sevi.

Ja bērns neatļautā vietā kopā ar vecākiem šķērso ielu, paši vecāki apzināti grūž savu bērnu nelaimē. Bērns zina, ka jāievēro likumu, viņam tas iemācīts skolā, bet vecāki skolotāja iemācīto ar vienu mājienu, ar vienu kustību izdzēš no bērna apziņas.

Ie. Alka:

No vienas puses, cilvēki, iekļūstot nelaimes gadījumā, nav šādai situācijai sagatavoti un nespēj pareizi izsaukt palīdzību. No otras puses, valstī ir vairāk vairāk nekā 34 septiņzīmju numuri ātrās palīdzības izsaukšanai. Latvijā, kas tiek uzskatīta par it kā normālu, civilizētu valstī, nav vienota operatīvā dienesta telefona. Ja cilvēks ārpus Rīgas cieš nelaimes gadījumā, viņš vispār nekur nevar piezvanīt, ja viņam nav mobilā telefona, ja mobilais telefons ir, tad visi zvani no tā nonāk Rīgā, neatkarīgi no cietušā atrašanās vietas. Kādi ir ceļu apzīmējumi, lai viņš varētu identificēt, kas tā īsti par vietu, kas tas par reģionu? Mobilo sakaru operatoriem bijis par dārgu reģionalizēt sakaru sistēmu tā, lai zvans nonāktu reģionālajā dienestā. Cilvēkiem nav iespējams uzzināt šos katra rajona septiņus ciparus. Jā, Rīgas Ātrā palīdzība pēc savas iniciatīvas mobilā telefona zvanam, ja tas ir Rīgas robežās, saka šo septiņzīmju ciparu; kā lai cilvēks, kurš cietis nelaimes gadījumā, pieraksta šos ciparus?

Ja Rīgā un citur, kur ir automatizēts dispičeru dienests, izsaukumi tiek pieņemti atbilstoši algoritmam, dispičers uzdod jautājumus par to, cik ir cietušo, vai cietušo vidū ir bērni. Tad ir skaidrs, cik brigādes jāsūta uz negadījuma vietu. Rajonos tā nenotiek, lai gan mēs jau ilgu laiku cenšamies panākt, lai vienots izsaukuma pieņemšanas algoritms tiktu ieviests visā valstī.

Turklāt ir krīze dzīvību glābjošo dienestu speciālistu kadru politikā visas valsts mērogā. Kadru krīze skārusi palīdzības sniedzējus gan pirmsstacionāra, gan slimnīcas uzņemšanas nodaļās, gan intensīvās terapijas nodaļās - anesteziologus, reanimatologus, speciālistus, kuru darbs ir nepieciešams lai glābtu negadījumos cietušu cilvēku dzīvības. Šobrīd valstī faktiski nav panākts, lai stiprinātu glābšanas ķēdes iespējas. Nav pieejamības, nav sakaru, nav speciālistu. Un mēs runājam par to, ka ar atlikušajiem spēkiem, ar darba varonību, mēs gribam tikt projām no tik bēdīgās 1. (sarkanās) vietas. Bet ja nav atbilstoša valsts finansējuma, ja valstij nav stratēģijas un taktikas šā jautājuma risinājumā, ar entuziastu pulciņu, kuri joprojām strādā Ātrajā palīdzībā, šādas problēmas atrisināt nav iespējams.

P. Kļava:

No Eiropas Savienības iespējams saņemt līdzekļus konkrētu programmu finansējumam, jo Latvija šajā jomā ir tāds "atpalicis bērns", tāpēc ir cerība, ka ES varētu rasties interese ieguldīt naudu izglītībā. Manuprāt, vajadzētu izstrādāt projektu, kurā būtu praktiskas tēzes - vispirms, izglītība, kas aizsāktos ar videomateriāliem demonstrēšanai valsts televīzijas kanālos "topa" laikos, kuros tiktu strādāts ar cilvēku zemapziņu, psihi - ja cilvēks šajā materiālā redzētu negatīvas situācijas, kas viņu var skart, un pozitīvas situācijas, kā būtu iespējams modulēt dzīvi, tas noteikti atstātu dziļu iespaidu uz visiem TV skatītājiem - lieliem un maziem.

Mūsu valsts TV skatītāji "laiž pār galvu" kriminālhronikas ar visiem briesmu skatiem tajās, bet statistiski ir pierādīts, ka neviens skatītājs nespēj panest sižetus, kurās atspoguļotas bērnu ciešanas. Tādu sižetu sagatavošanā arī būtu jāiegulda līdzekļi, lai arī cik nežēlīgi tas būtu.

Otrs būtu tādu brošūru veidošana, kas paredzētas skolēniem. Piemēram, par pirmās palīdzības sniegšanu. ASV, piemēram, vidusskolēni ir apguvuši iemaņas, lai atdzīvinātu nelaimes gadījumā cietušo, lai sniegtu pirmo palīdzību. Mūsu skolēni to neprot.

Mūsu bērni grib mācīties, tikai vecāki nereti šo procesu kavē. Skolēniem varētu rīkot akcijas, piemēram, bērni rūpējas par avārijās cietušajiem, kādu atbalstu skolēni, konkrētas skolas var sniegt - psiholoģisku, draudzīgu, cita veida (lai skolēni par šo problēmu domā, aug tai līdzi).

Bērnu vecāku apziņas kultūra pamatā veidota ar bailēm no sodiem. Cita veida apziņa diemžēl tika ātri izveidoties, un šāda veida izglītībā jāiegulda ļoti lielu naudu. Tomēr ES varētu mums to dot, jo šī 1. vieta ir kauna traips pašai ES, kuras dalībvalsts drīz būs Latvija.

Arī Latvijā jāveido sodu sistēma tiem vecākiem, kuri pieļāvuši, ka viņu bērns cietis nelaimes gadījumā. Piemēram, pirms vairākiem gadiem bija gadījums, kad bērniņš vecāku nevērības dēļ smagi apdega. Tēvs agrāk bija dzīvojis Lielbritānijā, un nu lielā satraukumā vaicāja, vai viņiem par šo nevērību nedraudot kāds sods. Es intensīvās terapijas nodaļā mazliet atļāvos vecākus pabaidīt, teikdams, ka Lielbritānijā viņiem par to būtu ļoti lielas problēmas, bet arī Latvijā tādas varētu rasties, tomēr pagaidām vēl ne, jo šī norma nav formulēta likumdošanā. Tomēr "skrūves" vecāku sodīšanā par nevērību pret bērnu ir "jāpiegriež".

Ie. Alka:

Manuprāt, kādas vienas pašvaldības teritorijā Latvijā būtu lietderīgi īstenot pilotprojektu par kardiopulmonālās reanimācijas apmācību bērniem, skolēniem. Šāda projekta ietvaros varētu sasniegt to līmeni, kāds ir lielākajās ASV pilsētās, kur šāda apmācība kardiopulmonārās reanimācijas un pirmās palīdzības sniegšanā notiek. Sākot no agras bērnības, bērnudārza vecuma bērniem, katrā nākamajā līmenī notiek pārapmācība, tāpēc tiek sasniegts augsts izglītības līmenis. Valda uzskats, ka kardiopulmonālās reanimācijas apmācība jāuzsāk bērniem no 8 gadu vecuma, un tad tā ir efektīva.

Prakse ir vienkāršas lelles stadionā, sporta laukumā, kad nodarbībā var piedalīties ~100 dalībnieki, un šis pasākums, kura laikā visus skolas vecuma bērnus apmāca, tiek organizēts kā varena atrakcija. Un tad sabiedrībā ir vismaz 25% cilvēku, kuri tiešām apmācīti pirmās palīdzības sniegšanā, līdz ar to veidojas tāds sabiedrības slānis, kurš jau kopš skolas vecuma uz dzīvības glābšanu skatās konstruktīvi, ar izpratni un attiecīgām iemaņām.

Bet mūsu jaunā paaudze, kura neko nevar un nesaprot, nevar neko iemācīt arī saviem bērniem. Mēs varam cerēt uz to paaudzi, kura šobrīd ir bērnudārza un jaunākajā skolas vecumā.

L. Bergmane:

Kā tas var būt, ka gandrīz katru dienu Traumu punktā iestājas bērns līdz 3 mēnešu vecumam, kas nokritis no galda, no veļas mazgājamās mašīnas, bērna sēdeklītī nokritis no automašīnas? Kā tas var notikt - tik mazs bērniņš taču atrodas gultiņā, viņš nekur saviem spēkiem nevar nokļūt, kad māte aiziet līdz virtuvei. Tomēr dienā 2-3 bērniņi līdz 1 gada vecumam ar galvaskausa lūzumiem tiek nogādāti Traumu punktā.

Kā izglītot māmiņas, ka bērns ar katru dienu aug un kas ar viņu var notikt? Kas tad ir par stilu dzert no rīta kafiju ar zīdaini uz rokām?

M. Vabulis:

Šogad reģistrēti jau 3 negadījumi, kad tēvs ar automašīnu atpakaļgaitā uzbraucis mazgadīgam bērnam… Nerunājot par to, ka 2002. gadā kāds vectēvs pārbrauca mazbērniņam pāri ar traktoru, kā rezultātā bērns guva smagu, komplicētu traumu.

Nereti vecāki arī neprot bērnu pareizi piesprādzēt, drošības josta ir nepareizi novietota, un arī tāpēc notiek smagas traumas.

V. Kjaspere:

Trauma uz ielas ir kompleksa - tās ir fiziskās sāpēs, aprūpe, kas tiek veikta par valsts līdzekļiem un morālā trauma visiem, kas iesaistīti šajā negadījumā (tie, kuriem cietušo bērnu jākopj, kuri paši šī negadījuma rezultātā ir kopjami, vairs nav ģimenes apgādātāji, tā ir šausmīga trauma, bet to izprot, kad nelaime ir pienākusi pavisam tuvu).

Vācijā bērns līdz 4. klasei nedrīkst viens atrasties uz ielas. Kaimiņš var paziņot policijai, ka redzējis mazu bērnu no tuvējas mājas vienu pašu uz ielas - kas tad ir noticis? Bet mūsu valstī pirmās klases skolēnu pirmos divus mēnešus vecāki vadā uz skolu, bet pēc tam atļauj turp doties vienam pašam. Un bērns iet… Tā ir pārprasta patstāvība.

M. Vabulis:

Tomēr pārprasta patstāvība ir arī tad, ja vecāki bērnu ar auto ved uz skolu visu laiku, līdz bērns jau mācās izlaiduma klasē. Tad skolēnam vispār nav priekštata par Ceļu satiksmes noteikumiem, par to, kas notiek ārpus vecāku automašīnas.

Ir jāatrod finansējums, lai visiem - gan bērniem, gan viņu vecākiem valsts TV kanālos regulāri demonstrēti klipus par to, cik bēdīgas sekas ir tad, ja tiek pārkāpti Ceļu satiksmes noteikumi.