Par bērna valodas attīstības aizsākšanos mūsdienu pētnieki min 7. grūtniecības mēnesi. Pastāv uzskats, ka jau ap 8. grūtniecības mēnesi bērns spējot atpazīt mātes balsi.
Arī pēc piedzimšanas bērna agrīnā valodas un komunikācijas attīstība nav aplūkojama ārpus pirmajām sociālajām attiecībām. Tās ir nedalāmi saistītas un integrētas vecāku un bērna mijiedarbībā, saskarsmē. Mijiedarbība (interakcija) - tā ir visa veida abpusēja ietekmēšanās: mīmika, žesti, valoda, intonācija, par sakarsmes konteksts un maniere.
Arī runājot par agrīnu mātes (vai tēva) un bērna mijiedarbību, tā jau no sākta gala ir uzlūkojama kā diādiska sistēma, kurā abi partneri (māte (vai tēvs) un zīdainis) ir gan "devēji", gan "ņēmēji". Mijiedarbība ir dinamisks process, kas balstās uz abpusēju pielāgošanos.
Šīs saskaņotās mijiedarbības skaidrojumus pētnieki pamato ar psihobioloģisko pētījumu rezultātiem. Tie ir vecāku izturēšanās, uzvedības modeļi, kuri tiek realizēti un vadīti tīri intuitīvi, bez apzinātas kontroles, tādēļ ir nenogurdinoši un spontāni.
Tie piemīt ne tikai bioloģiskajai mātei, bet arī tēvam un citiem pieaugušajiem un pat bērniem, neskatoties uz kultūratšķirībām tradīcijās un dažādiem priekšstatiem par audzināšanu.
Vecāku intuitīvā uzvedība ir saskaņota ar zīdaiņa iespējām un kompetencēm, un to izraisa un vada bērna ārējais izskats un signāli, kuri informē par bērna gatavību mijiedarbībai.
Pie vecāku intuitīvās izturēšanās (vai intuitīvajām kompetencēm) tiek minētas (M. Papašek, 1995, 1990):
- vienkāršota, pat pārspīlēta runas maniere (paaugstināta toņkārta, palēnināts ritms, izteikta melodija, utml.);
- sejas izteiksmes "pasniegðana";
- komunicēšanās distance ~2-3 cm;
- atbildes reakcija uz bērna signāliem ar 200-300 ms latenci;
- dabiskā didaktika (atdarināšana, modeļu piedāvāšana, u.c.);
- emociju saskaņošana (emotional attunement - Stern, 1985);
- bērna ķermeņa valodas "lasīšana";
- mierināšanas un aktivizēšanas stratēģijas;
- rotaļu repertuāra dažādība.
Tādā veidā vecāki atvieglo abpusējās tuvības izveidošanos un palīdz jaundzimušajam integrēties apkārtējā vidē, kā arī atbalsta viņa neverbālās un verbālās komunikācijas attīstību.
Arī pats zīdainis ir aktīvi iesaistīts šajā procesā, jo, ienākot pasaulē, viņš mes sev līdz iedzimtas, dabiskas spējas un nepieciešamību iepazīt apkārtējo vidi. Zīdainis arvien biežāk literatūrā tiek minēts kā aktīvais, "kompetentais zīdainis" (Dornes, 1993), kurš jau kā jaundzimušais ir spējīgs un motivēts sociālo un lietu pasauli ap sevi uztvert ar visām maņām, uztverto integrēt un saglabāt.
Īpaši jau agrīnā vecumā bērna attīstība ir atkarīga no nepārtrauktas komunikācijas ar vienu vai vairākām tuvām, nemainīgām kontaktpersonām. Tas attiecas gan uz sensomotoro un integratīvo, gan komunikatīvo un valodas attīstību.
Turklāt ikdienas mijiedarbība starp vecākiem un bērnu ir tā vide, kura ir visoptimālāk pielāgota bērna vajadzībām. Tieši ikdienišķās nodarbēs (pārtīšana, barošana, gulēt likšana) vecāki kompetenti un intuitīvi atbalsta un stimulē bērna attīstību, tai skaitā arī bērna valodas attīstību.
Tātad, aplūkojot vecāku lomu bērna valodas agrīnā attīstīšanā, mēs atgriežamies pie vecāku intuitīvās izturēšanās repertuāra.
Pie uzkrītošākās vecāku komunikācijas pazīmes pieder tipiski pielāgotais sarunāšanās veids ar zīdaini - tā sauktā "auklīšu valoda" (no vācu "Ammensprache" vai angļu "baby talk"). Iespējams, Latvijā to šobrīd būtu piemērotāk saukt par "vecmāmiņu valodu". Katrā ziņā tas ir tas īpašais runas veids, kas šo valodu atšķir no tās, kurā sarunājamies ar pieaugušiem cilvēkiem.
Vecāki it kā pārspīlē savu runas manieri, demonstratīvāk, izteiksmīgāk nomainot toņkārtu un intensitāti, kādā runā. Tāpat arī runas temps kopumā ir lēnāks. Dialogā ar zīdaini abi vecāki runā caurmērā par 3 pustoņiem augstākā toņkārtā, un kopējais balss diapazons sasniedz 24 pustoņus.
Vecāki spontāni vienkāršo savas runas intonācijas modeļus, ierobežo to ilgumu un frekvenci, veidojot viegli diferencējamas melodijas. Vecāki it kā pārspīlē savu runas manieri - te ilgi runā falcetā, te bērnam par prieku pāriet basa imitēšanā, te tikko dzirdami čukst, te skaļāk izsaucas. Turklāt intensitāte un toņkārta tiek mainīta daudz uzkrītošāk un demonstratīvāk nekā, sarunājoties ar pieaugušu cilvēku. Tāpat atī temps, kādā melodijas tiek mainītas, kopumā ir lēnāks.
Šai runas manierei nav raksturīgs konkrēts, konstants runas veids, bet gan tās struktūra un funkcijas pielāgojas katram konkrētam bērna attīstības stāvoklim (posmam).
Pirms vēl bērns sāk veidot pirmās zilbes, svarīga valodas attīstībai ir fāze, kurā bērns rotaļājas ar balsi. Šajā posmā mazulis spēlējas ar lūpām vai mēli, ieliek mutē rotaļlietu vai izmanto pirmos zobiņus, vai pūš gaisu caur aizvērtām lūpām. Balss zīdainim kļūst par sava veida rotaļlietu.
Savukārt vecāki piedāvā bērnam lieliskus modeļus rotaļīgai un izdomas pilnai balss izmantošanai, jo, kontaktējoties ar bērnu, neapzināti savass balss izpausmes nekad neatkārto monotoni, bet gan variē ar balss augstumu, tempu, ritmu un intensitāti.
Šī rotaļīgā vingrināšanās, praktizēšanās un automatizācija ir ļoti nozīmīga visās zīdaiņa vokalizācijas attīstības fāzēs, jo veicina balss saišu nobriešanu. Vecāku - bērna mijiedarbības videoierakstu analīze pētniekiem ir devusi iespēju konstatēt, ka vecāku runas manierē ir skaidri atpazīstami melodiskie pamatmodeļi.
Pirmszilbju stadijā šie pamatmodeļi saistās ar konkrētiem mijiedarbības kontekstiem, piemēram:
- augšupejošas melodijas vecāki izmanto, lai paaugstinātu bērna aktivitāti un mudinātu viņu līdzdarboties dialogā;
- zemākas frekvences krītošas melodijas izmanto bērna mierināšanai;
- augstas frekvences krītošu melodiju izmanto, lai pievērstu bērna uzmanību interesantām lietām vai parādībām apkārtējā vidē.
Jau 4 mēnešu vecumā bērni ir spējīgi ne tikai atšķirt šos pamatmodeļus, bet arī adekvāti uz tiem reaģēt, t.i., saprast kontekstam atbilstošus rīkojumus.
Arī "zilbju vecumā" vecāki savā runā saglabā pamatmelodijas. Tās tiek pat paspilgtinātas un piedāvātas bērnam kā modeļi, lai viņš ar līdzīgām melodijām sāktu neverbāli paust savus nodomus un vēlmes.
Līdz ar piemo vārdu parādīšanos arī vecāku intuitīvajā didaktikā parādās jaunas stratēģijas, kuras uzskatāmi vārdu iemācīšanos bērnam padara vieglāku: savā runā vecāki sāk uzsvērt un izcelt pēc nozīmes unn konteksta būtiskākos vārdus. Šie vārdi tiek izcelti gan ar intonāciju, gan to izrunāšanas veidu. Jauni vārdi tiek izvietoti teikuma melodijas augstākajā punktā un pat it kā nedaudz pastiepti. Šo vārdu vecāki atkārto vairākkārt un dažādos izteikumos, un arvien no jauna to īpaši izceļot. Tas notiek kopīgā eksplorēšanas kontekstā. (Kāda Zanei skaista lelle. Lelle? Kur ir lelle?)
Kā redzam, vecāku intuitīvā valodas pielāgošana kā viena no neapzinātām vecāku didaktikas stratēģijām ir tiešā saistībā ar bērna vokalizācijas attīstības pamatposmiem. Regulārās zilbes ne tikai iezīmē jaunu pakāpi bērna artikulācijas iespējās, bet tās arī tiek pavadītas ar jauniem vecāku izturēšanās modeļiem.
Tā, piemēram, lielākā daļa no mātēm īsi piems vai vienlaikus ar zilbju parādīšanos sāk izmantot ritmiski muzikālas stimulācijas. Tās bieži ir interaktīvas kutināšanas vai kustību rotaļas. Tajās izdalās sinhronas ritmisku zilbju un taktīlu, kinētisku un vizuālu stimulāciju sekvences.
Starp 5. un 7. mēnesi parādās īpašas izmaiņas komunikācijas konteksta veidošanā. Ja pirmajā pusgadā konteksti ir vērsti uz acu kontaktu un saistīti ar bērna stāvokli un izturēšanos, tad otrajā pusgadā komunikācijas konteksti veidojas, vēršot un atbalstot kopīgu uzmanību uz priekšmetiem, personām un notikumiem apkārtējā vidē. Tātad - māte seko bērna uzmanībai, pievērš to interesantiem apkārtnes aspektiem vai arī kopīgi ar bērnu izpēta kādu priekšmetu.
Līdz ar to tiek veicināta, vingrināta un atvieglota objektu izzināšana, konceptu veidošana, kopīga pievēršanās kaut kam. Tas ir ļoti svarīgs semantiskais un kognitīvais priekšnotiekums pirmo vārdu apguvei.
Regulārās zilbes ir arī kā signāls mātei bērna teiktajās dubukt- vai vienzilbēs atpazīt, ieraudzīt kādu vārdu saknes, tās atdarināt un kā konkrēta vārda modeli piedāvāt bērnam jau iepazītā komunikācijas kontekstā.
Daudzās pasaules valodās bērnu pirmie vārdi ir "nana, mama, dada" kā pirmās artikulācijas iespējas, un tieši šos vārdus mātes var iztulkot un jau samērā agri kopā ar bērnu izmantot kā vārdus ar konkrētu nozīmi. Ar šādiem rituāliem mātes, pavadot bērna pirmos vārdus, izveido vidi, kurā bērnam ir vieglil vingrināties nosaukumu apgūšanā.
Kad bērns ir vecumā no 5 līdz 7 mēnešiem, izmaiņas parādās arī mātes runas veidā: pieaug abpusēju dialogu skaits, māte saīsina savu sakāmo un to sintaktiski vienkāršo. Parādās izteikta uzsvērti skaidra artikulācija. Tas viss atvieglo un atbalsta valodas sapratnes sākumposmu bērnam.
Pirmsrunas vecumā bērns mācās procedurāli, darbībā, - viņš vingrinoties mācās, kā kontrolēt balsi un artikulāciju, kā dialogā mijas klausīšanās ar skaņu producēšanu, kā atdarināt, kā izmantot skaņu par komunikācijas līdzekli, lai simbolizētu kādu priekšmetu. Bērns mācās valodas plūsmā atpazīt atsevišķus vārdus, mācās ar kādu kopīgi kaut kam pievērst savu uzmanību. Arī šajā vingrināšanās procesā vecāki ir līdzās un kompensē bērna sākotnējās grūtības. Vecāki dod bērnam pamudinājumus atbilstoši bērna šā brīža aktuālajām interesēm un nobriestošajām spējām. Vecāki slavē un tādājādi apbalvo bērnu par viņa pūlēm, viņi atdarina bērna teikto un dod viņam vārdu modeļus. Līdz ar to vecāki bērnam atvieglo viņa runai nepieciešamo spēju apguvi.
Līdz ar to tieši vecāki ir tie, kas sarežģīto valodas vidi, kurā bērns piedzimstot ienācis, optimāli pielāgo bērna vajadzībām un iespējām, atbilstoši katram konkrētajam attīstības posmam.
Tātad - vecāku intuitīvā komunikatīvā izturēšanās kompensē zīdaiņa sākotnējo brieduma trūkumu un atbalsta viņa pielāgošanās procesus, savukārt bērna signāli, īpaši jau acu kontakts, smaids un labsajūtas skaņas ir kā apbalvojums un pastiprinājums vecāku pašvērtējumam un intuitīvajai rīcībai.
Tā mijiedarbojoties un pastiprinot kopdarbību, veidojas pozitīvā abpusējā ietekme vecāku un bērna attiecībās.
Īpaši jau pirmajā dzīves gadā veiksmīgai mijiedarbībaistarp māti (vecākiem) un bērnu ir būtiska ietekme uz bērna attīstību kopumā, jo tā ir nozīmīga bāze gan valodas, gan sociālajai, gan personības kopumā tālākai attīstībai.
Literatūra
- Dornes M. (1993). "Der Kompetente Säugling: Die präverbale Entwicklung des Menschen", Frankfurt am Main: Ficher,1998, s. 310.
- Largo R.H. (1995). "Babyjahre", München: Piper, 1998, s. 492.
- Papouðek M., Papouðek H. (1981). Intuitives elterliches Verhaltenim Zwiegespräch mit dem Neugeborenen. /Sozialpädiatrie in Praxis und Klinik, Nr.5, 229-238/.
- Papouđek M., Papouđek H. (1990.) Intuitive elterliche Frűerziehlung in der vorsprachlichen Kommunikation: Grundlagen und Verhaltensrepertione/. Sozialpädiatrie in Praxis und Klinik, 12, Nr.7, 521-527/.
- Papouðek M. (1994). "Vom ersten Schrei zum ersten Wort. Anfänge der Sprachentwicklung in der vorsprachlichen Kommunikation", Bern: Hans Huber, s. 208.
- Papouðek M. (1996). Die intuitive elterliche Kompetenz in der vorsprachlichen Kommunikation als Ansatz zur Diagnostik von präverbalen Kommunikations- und Beziehungsstörungen. /Kleinkind und Entwicklung, Nr. 5, 140-146/.
- Stern D. N. (1995.) "Die Mutterschaftskonstelation: eine vergleihende Darstellung verschiedener Formen der Mutter - Kind - Psychotherapie", Stuttgart: Klett - Cotta, 1998, s. 279.
Inga Ādamsone,
Klīniskais psihologs, BOVAS BKUS |
