Emocionālā attīstība agrīnā bērna vecumā

TĒVA LOMA

Tēva loma bērnu emocionālā attīstībā ievērojami pieaugusi tieši pēdējās desmitgadēs, kā tas konstatēts mūsu ēras otrās tūkstošgades noslēgumā. Tēva lomas palielināšanos veicinājusi krasi pieaugošā sieviešu nodarbinātība ārpus mājas, gadsimtiem ilgi pastāvējušo seksuālo stereotipu liberalizācija, femininisma panākumi, kā arī vīriešu vēlēšanās vairāk piedalīties savu bērnu audzināšanā un ilgas pēc ciešāka kontakta ar savu bērnu. Džozefs Pleks ¹ pētījis, cik daudz pēdējo 20 gadu laikā tēvi iesaistījušies savu bērnu aprūpē un rotaļās ar tiem, secinājis, ka tēvu līdzdalība, kura līdz šim bija uz pusi mazāka nekā mātēm, tagad pieaugusi par trešdaļu. Uz pusi pieaudzis bērniem veltītais laiks un tēva pieejamība. Dokumentējot laiku, kuru tēvs pavada kopā ar bērniem - agrīnā vecumā tas vidēji ir no 2,8 - 4,9 stundām dienā ar lielāku pārsvaru nedēļas beigās, bet nekādā ziņā ne 12 minūtes dienā, kādus skaitļus dažkārt piemin presē. Minētie apstākļi ir palīdzējuši samazināt vajadzību pēc dienas aprūpes centriem un bērnu dārziem.

Vēl līdz pat mūsu dienām literatūrā par bērnu attīstības psiholoģiju tēva loma ir atspoguļota nepietiekami. Pēc Fāres un Kompesa ² datiem astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā pusē bērnu psiholoģiskās attīstības pētījumu iesaistīta vienīgi māte. Daļa pētījumu ir arī par tēva lomu, bet rezultāti nav tikuši salīdzināti. Ignorējot vai atstājot bez uzmanības tēva lomu, tas traucē augošajam bērnam vēlāk veidot pareizas attiecības ar pretējā dzimuma pārstāvjiem. Nepieciešams pareizs līdzsvars starp abu vecāku lomu bērnu audzināšanā, īpaši svarīgi tas ir pirmajos divos dzīves gados.

TĒVA ATTIEKSME.
Droša bērnu pieķeršanās vecākiem var rasties tad, ja vecāki vienmēr prot dot adekvātas atbildes uz to, kā bērni signalizē viņiem par savām vajadzībām. Bet vai šī pieķeršanās teorija tikpat lielā mērā ir spēkā attiecībā uz vīriešiem kā arī uz sievietēm? Frodi ar līdzautoriem⁴ savā pētījumā ir noskaidrojis, ka bērnu pieķeršanās un atbildes reakcijas atkarībā no vecāku dzimuma piederības nav būtiski atšķirīgas. Ir noskaidrots, ka bērna tēvs tikpat lielā mērā kā māte izjūt satraukumu, ja viņam bērns jāatstāj kāda cita aprūpē ⁵.

Bērna tēvs tikpat lielā mērā kā māte spēj identificēt savu bērnu. Par to liecina Izraēlā veiktais pētījums, kad tēvam ar aizsietām acīm un bloķētiem ožas receptoriem ar roku pieskārienu un tausti vien bija jāpazīst savs bērns, tad tas tēvam veicās tikpat labi kā mātei ⁶. Kādā citā pētījumā [Park & Sawin] atklāts, ka attiecībā uz jaundzimuša bērna nomierināšanu un atraugu novēršanu tēvi uztver bērnu signālus un spēj rīkoties tikpat efektīvi kā mātes ⁷. Tēvs spontāni ļoti labi spēj pielāgot savu runas veidu, komunicējot ar bērnu un runā lēni, lieto īsas frāzes, vairākkārtējus atkārtojumus un muzikālus paņēmienus ⁸.

Kā bērna raksturu uztver tēvs vai māte, te percepcija ir savstarpēji saistīta, bet korelācija nav pārāk augsta. Māmiņa parsti ir vairāk jūtīga uz dažādām bērna tendencēm un rakstura iezīmēm, vairāk uztver bērnu personības atšķirības ⁹. Raksta autors Kails D.Pruets pēc savu pētījumu pieredzes apliecina, ka tēvi daudz vairāk izjūt un pārdzīvo savu bērnu bēdas un ciešanas (distresu) ^{10, 11}.

Nenoliedzami būtiski svarīga loma bērna saistības izveidē ar vecākiem ir laulības partneru labai saskaņai ¹². Savos pētījumos Kokss ir novērojis, ka pie siltām un uzticības pilnām laulības attiecībām tēvi daudz optimistiskāk raugās uz sava 3 mēnešus vecā bērna attīstības panākumiem un izredzēm ¹³.

Pētot abu laulāto un viņu bērna attiecības, Dikijs un Metisens ¹⁴ , atklāj, ka saskaņa abu laulāto starpā un veiksmīgas viņu interakcijas īpaši labvēlīgi ietekmē tieši tēva un bērna savstarpējās attiecības. Tas pats attiecināms arī uz tēva aktīvāku iesaistīšanos problēmbērna aprūpē, ja laulība ir saskanīga ¹⁵.

BĒRNA PIEĶERŠANĀS TĒVAM.
Kā par to var uzzināt, kā to novērtēt? 70-tajos gados izdarītajos pētījumos ar 12 mēnešus veciem bērniem (vēlāk arī ar bērniem 15-, 18- un 21- mēnešu vecumā) Koteļčuks kā kritēriju izmantojis t.s. separācijas protestu ¹⁶. To nomaina pozitīva reakcija - atvieglojums pēc atkalapvienošanās. Atšķirot (separējot) un atkal savienojot ar vienu no vecākiem, puse bērnu deva priekšroku mātei, 30% - tēvam, bet par 20% bērnu īstas skaidrības nebija. Spelke ar līdzautoriem ¹⁷ pētīja šīs norises ģimenēs, kur tēvs bija augstākā mērā iesaistīts bērna aprūpē; tur separācijas protests nebija izteikts vispār vai arī manifestējās novēloti. Vēl aizvien nav pārliecinošu datu par 6 un 9 mēnešus vecu bērnu attiecībām ar tēvu ¹⁸. Koens un Kemposs ¹⁹ ir atklājuši"kaut arī 10 mēnešus vecs bērns priekšroku dod mātei kā "drošam patvērumam"pēc īslaicīgas separācijas, tomēr tēvam šāds bērns parāda visu uzticību un nepārprotami dod priekšroku visādu svešinieku vidū, pierādot savu pieķeršanos pēc visiem hierarhijas un diferenciācijas likumiem. Lemba 70-tos gados veiktie pētījumi parādīja, ka vēl 7,8,12 un 13 mēnešu vecumā bērni atkarībā no sava dzimuma nedod priekšroku vienam vai otram no vecākiem. Izmaiņas vērojamas otrajā dzīves gadā, kad zēni pārsvarā vairāk pieķeras tēvam; meitenes turpretī nedod priekšroku vienam vai otram no vecākiem ²⁰.

Eiblains ²¹ mēģina rast izskaidrojumu, kāpēc "hierarhijas periods" ir tik īslaicīgs. Tajā vecumā, kad bērns mācās staigāt un, kad bērns attīsta savu patstāvību (autonomiju), viņš it kā kļūst mazāk atkarīgs no mātes, bet te bērnam vajadzīgs kāds "nozīmīgs otrais" un tas šajā gadījumā ir tēvs. Zinātnieks uzskata, ka 18 mēnešu vecumā bērns jau ir spējīgs aptvert, kā tēvu novērtē māte un kā tas atšķiras no tā, kā bērns pats novērtē savu tēvu.

TĒVA UN BĒRNA INTERAKCIJU PROFILS
Dažādās kultūras formācijās tas ir ļoti atšķirīgs. Manro [Munroe] ir salīdzinājis mātes-bērna un tēva-bērna interakcijas Belizā, Kenijā, Nepalā un Amerikas Samoa, un konstatējis, ka atšķirību diapazons ir ļoti liels. Tā tas ir attiecībā uz tēva klātbūtni, uz laiku, kas tiek veltīts bērnam, uz bērna aprūpes kompetenci un uz mātes atbalstu, lai bērna aprūpē iesaistītu arī tēvu. Linds ²² apraksta savus novērojumus par to, ka zviedru bērnu tēvi, kuri neatlaidīgi apgūst bērnu kopšanas iemaņas un tās konsekventi ievēro, paliek iesaistīti savu bērnu aprūpē vēl ilgi pēc tam, kad agrīnās bērnības periods ir pagājis. Sevišķi rūpīgi un pamatīgi tēvi iesaistās sava priekšlaicīgi dzimušā bērna aprūpē.

ATŠĶIRĪBAS MĀTES UN TĒVA INTERAKCIJĀS AR BĒRNU
No Klerka-Stjūarta 35 novērojumiem redzam, ka tēvam vairāk nekā mātei piemīt tieksme pielietot fizisku stimulāciju un organizēt iepriekš neparastas rotaļas ar bērnu. Nav nekāds pārsteigums, ka šāda pieeja rada daudz vairāk pozitīvu atbildes reakciju zīdaiņiem un bērniem staigāt mācīšanās vecumā. Arī tēvi paši labprāt veic šādas interakcijas, kas viņiem sagādā lielāku gandarījumu.

Tēva verbālās un neverbālās komunikācijas ar bērniem ir īslaicīgākas, staccato tipa valodas un fiziskas stimulācijas ekspresiju veidā; mātes rīkojas vairāk piezemētā un iepriekš nosakāmā veidā. Bērni vecumā no 7 līdz 13 mēnešiem vairāk pozitīvi atbild uz tēva tvērienu, jo māte jau parasti vienmēr kopšanas laikā bērnus paņem rokās, bet tēvs - satver rotaļāšanās laikā vai pēc īpaša bērna pieprasījuma ²⁴. Tēva aprūpe salīdzinājumā ar to, kā to dara māte, parasti ir ar pārtraukumiem, neprognozējama un vairāk neatlaidīga ²⁵.

TĒVA AUDZINĀŠANAS NOZĪMĪGUMS BĒRNA ATTĪSTĪBĀ
Tikuši analizēti 11 pētījumi par bērniem nepierastā, nepazīstamā situācijā, kuri šādā gadījumā izrāda vienādā mērā izteiktu pieķeršanos gan mātei, gan tēvam. Kokss ar līdzautoriem ²⁶ pētījuši tēva uzvedības ietekmi uz to, kāda ir bērna pieķeršanās viņam. Sirsnīgi, mīloši tēvi iemanto pozitīvu bērna attieksmi un, pavadot daudz vairāk laika kopā ar savu 3 mēnešus veco bērnu, iegūst viņa pieķeršanos, kas turpinās līdz pat 12 mēnešu vecumam. Bet svarīgs jautājums ir ne tikai kvantitāte, bet gan aprūpes kvalitāte.

Mātes un tēva dabiskās fiziskās atšķirības, ja tās papildina viena otru savā ietekmē uz bērnu, var kļūt par veicinošiem faktoriem bērna attīstībā. Tēva ķermeņa apveidi, dziļākais balss tembrs, rupjākā āda, īpašā smarža un izskats ir kā sevišķi ierosinātāji tam, lai veidotos bērna īpašā pieķeršanās tēvam. Bērns agrīni jau labi iemācās diferencēt māti un tēvu. Dažādie iespaidi, kas saistīti ar tēva un mātes klātbūtni, veicina bērnam sevis apzināšanos, sabiedriskās apziņas un sociālās kompetences veidošanos.

PIRMAIS DZĪVES GADS.
K.Pruets ²⁷ veicis pilotprojekta longitudinālu pētījumu ar 17 bērniem vecumā no 2 līdz 22 mēnešiem veselās ģimenēs, kur bijusi primāra tēva aprūpe šo bērnu audzināšanā. Ticis novērtēts šo bērnu attīstības profils, izdarīts tēva un mātes psiholoģiskais raksturojums, pētīts modelis, kā tēvs audzina un aprūpē bērnu. Minētās ģimenes raksturo visplašākais diapazons vecāku nodarbošanās, materiālā nodrošinājuma un izglītības atšķirības ziņā. Astoņi no tēviem bija bezdarbnieki, pārējo vidū bija gan studenti, gan fiziska darba strādnieki, tirgotāji, mākslinieki, programmētāji, rakstnieki un uzņēmēji. Mātes bija: medicīnas māsas, sekretāres, skolotājas, taksometru vadītājas, fiziska darba stundu strādnieces. Un arī abu vecāku ienākumu apjoms svārstījās no nulles līdz ļoti lieliem skaitļiem. No 17 bērniem 8 bija zēni un 9 - meitenes, 16 no 17 bija pirmdzimtie bērni. Vecāku vecums svārstījās: tēviem - no 19 līdz 36 gadiem un mātēm no 24 līdz 25. Dažiem no tēviem bija jau iepriekšēja bērnu aprūpes pieredze, lielākajai daļai bija brāļi un māsas. Tēvi bija primārie bērnu aprūpētāji, mājas saimniecības vadītāji, ēdiena gatavotāji un mājas tīrītāji. Katrā gadījumā bija savas atšķirības, tomēr kopējais bija tas, ka no tēva visos gadījumos sagaidīja galveno emocionālo atbildību par savu atvasi. Mātes bija ļoti aktīvas sava bērna aprūpē tad, kad viņas bija mājās, parasti tas bija vakaros un nedēļas nogalēs. 16 no 17 mātēm turpināja zīdīt ar krūti savus bērnus līdz 3 mēnešu vecumam, kaut gan vidēji jau pēc 6 nedēļām no bērna dzimšanas viņas atgriezās darbā.

Bērnu uzvedība tēva un mātes klātbūtnē tika noteikta pēc Jēlas attīstības skalas ²⁸, ar kuru izvērtē motoro attīstību, valodas attīstību, kā bērns risina adaptīvās problēmas un kāda ir personāl-sociālā kompetence attiecīgā hronoloģiskā vecumā. Plaši tika veiktas mājas vizītes, kurās kopā ar bērnu vecākiem izvērtēja augstāk minētos parametrus. Vispārējā bērnu uzvedība bija aktīva un veselīga. Vērtējums pēc augstāk minētās skalas pārsniedza vidējo. Jaunākajā grupā bērni vecumā no 2 līdz 4 mēnešiem sekmīgi spēja izpildīt adaptīvos un problēmu risinošos uzdevumus, kādi parasti ir pa spēkam vecumā līdz 12 mēnešiem. Arī sociālās iemaņas bija augstākā līmenī par vidējo. Arī lielākie bērni (no 12 līdz 22 mēnešiem) parādīja līdzīgas spējas, kas apsteidza viņu vecuma līdzaudžus. Bieži parādījās stilistiski interesantas kvalitatīvas rakstura iezīmes. Tā vien likās, ka šos bērnus vairāk pievelk un vairāk nomierina apkārtējās vides izraisītie stimuli, ne tikdaudz viņi izjūt mierinājumu vecāku-bērnu intīmo attiecību sfērā. Šķita, ka šie bērni īpaši sagaida, ka viņu čaklumu un zinātkāri labi novērtēs un pieņems. Šie bērni labprāt vēlējās tādas rotaļas, kas būtu bagātas, interesantas, rosinošas un kā atbilde no tiem pieaugušajiem, ar kuriem viņi dzīvē sastapās.

22 mēnešus vecā Helēna pārsteidza visus ar torni no 10 sarkaniem klucīšiem, ko tikko bija tik rūpīgi un lieliski uzcēlusi, un priecīgi vēcināja savu mazo dūrīti virs šī torņa. Apsēdusies uz augstā krēsla pašas maliņas, viņa ar platu smaidu atbildēja šīs rotaļas lieciniekam - pieaugušajam, sagaidot atzinīgu novērtējumu, it kā jautri jautājot, pusvārdos sakot: "Tiešām! Jā patiešām!"

Pētījumā par tēviem kā primāriem audzinātājiem konstatēts, ka audzināšanas process ir abpusējs un veicina bērna pieķeršanos tēvam turpmākajos bērna veselībai tik svarīgos dzīves posmos. Paši tēvi ir pārsteigti, cik ātri un cik dziļi izveidojas bērnu pieķeršanās viņiem. Protams, tas nekādā ziņā nevar aizvietot bērna sirsnīgās jūtas pret māti. Šai bērna uzticībai saglabājoties, tā labvēlīgi ietekmē bērna un tēva, bērna un vecāku un abu vecāku savstarpējās attiecības visā turpmākajā bērna dzīves laikā.

2 - 4 GADU VECUMS
Visas minētās ģimenes tika apsekotas arī, kad bērniem bija 2 un 4 gadi ²⁹. Septiņās no ģimenēm šajā laikā bija piedzimis jau otrais bērns. Astoņās no ģimenēm kā primārais audzinātājs joprojām palika tēvs, ieskaitot arī tās ģimenes, kurās tagad bija jau otrais bērns. Īpaši pārsteidzoši tas bija ģimenēs, kurās sākumā tēvs bija domājis, ka būs primārais audzinātājs tikai bērna pirmā dzīves gada laikā. Trijās no ģimenēm pa šo laiku par primārajām audzinātājām bija kļuvušas mātes, visās minētajās ģimenēs tagad bija jau arī otrais bērns. Sešās no ģimenēm ar otro bērnu tēvi atgriezās savā darbā vai turpināja mācības. Vienā gadījumā bērns tika šķirts no ģimenes, tēvam saglabājot aizbildņa tiesības. Tomēr nekādā ziņā šiem bērniem netika novērota psiholoģiska ievainojamība. Attiecības ģimenē saglabājās veselīgas, emocionālā attīstība bija laba un pat salīdzinoši labāka, nekā attiecīgā vecuma tradicionāli audzinātiem bērniem. Vērtējot pēc Jēlas attīstības skalas, nebija vairs tik izteikti paātrināta adaptīvo un personāli-sociālo iemaņu attīstība. Diagnostisko rotaļu laikā gan zēniem, gan meitenēm vienādā mērā varēja novērot droša patvēruma meklēšanu, dzīves aizrautību un dedzību, pašpārliecinātību, cenšanos pēc pārākuma un parastās, bērnībā sastopamās nepatikšanas un rūpju izpausmes. Šo bērnu interakcijas ar draugiem un rotaļu biedriem raksturoja noteikts emocionāls kustīgums. Individualitātes un dzīvesprieka izpausmes bija mainīga rakstura, īpaši saistīja vieglums, ar kādu spēja mainīt feminīnās un maskulīnās uzvedības lomas (ne identitāti, bet lomas!)

Šī pētījuma unikālā pieredze parāda tēva kā audzinātāja nepārvērtējamo spēku. Pētījuma rezultāti ļauj spriest, ka tēvs kā primārais audzinātājs labāk veicina bērnos zinātkāres attīstību, nekā to var veikt tēvs kā pirmradītājs ģimenēs ar tradicionālo audzināšanu. Minētajā pētījumā tēvs (un māte) bērnu pieredzē un uztverē patiešām ir kā cilvēka esamības veidotāji.

Minētais pētījums ir ticis turpināts arī 6 un 8, kā arī 10 gadu vecumā. Bērnam desmit gadu vecumā vecāku identitātes vietā var sākt dominēt tēva dzimuma piederība. Harmoniski - arī mātes sievišķīgums bērnu vairāk sāk ietekmēt tieši pirmspubertātes vecumā.Minētie apstākļi ir priekšnosacījumi pareizai psiholoģiskās un seksuālās bērna autonomijas attīstībai.

Novērojumi, kurus ir apkopojis Pleks (Pleck) ¹ liecina, jo jaunāks ir bērns, jo tēvi vairāk iesaistās bērna audzināšanā; tēvi labprāt kļūst "primārie audzinātāji", ja pirmdzimtais ir dēls ( bet tas tā nav vienmēr); vairāk tēvi "pieķeras"pirmdzimtajam, un īpaši - "priekšlaicīgi dzimušam"bērnam; bet visa šī "pieķeršanās" lielā mērā var variēt atkarībā no sociāli-ekonomiskiem kā arī etniskas dabas apstākļiem.

Tēva kā audzinātaja loma var kļūt sevišķi svarīga kritiskos bērna attīstības periodos un situācijās, kas saistītas ar neparedzētiem notikumiem, slimībām, ģimenes attiecību izmaiņām utt. Nepieciešams aicināt un iedrošināt katru tēvu apstiprināt savu legālo paternitāti un neatteikties no tās, jo tas ir būtiski svarīgi bērna attīstībai. Bezdarba problēmu dēļ daudzi tēvi izvairās no reālas paternitātes, jo tā ir saistīta ar iztikas līdzekļu nodrošināšanu bērnam. Harmoniskas bērna attīstības vārdā abiem vecākiem, tajā skaitā arī tēvam, jāapzinās sava svarīgā loma bērna audzināšanā.

Literatūras saraksts.

1. Pleck J. Paternal Involvement, Levels, Sources, and Consequences. New York, NY: John Wiley& Sons;1997.
2. Phare V, Compas BE. The role of fathers in child and adolescent psychopathology: make room for daddy. Psycological Bulletin. 1992;111:387-412.
3. Frodi AM, Lamb ME. Sex differences in responsiveness to infants: a developmental study of psychophysiological and behavioral responses. Child Development. 1978;49:1182-1188.
4. Frodi AM, Murray AD, Lamb ME, Steinberg J. Biological and social determinants of responsiveness to infants in 10- to 15-year-old girls. Sex Roles. 1984;10:639-649.
5. Deater-Deckard K, Scarr S, McCartney K, Eisenberg M. Paternal separation anxiety: relationships with parenting stress, child-rearing attitudes, and maternal anxieties. Psychological Science. 1994;5:341-346.
6. Kaitz M, Lapidot P, Bronner R, Eidelman AL. Parturient women can recognize their infants by touch. Psychological Science.1992;28:35-39.
7. Parke RD, Sawin DB. The family in early infancy: social interactional and attitudinal analyses. Paper presented at the meeting of the Society for Research in Child Development; March 1997; New Orleans, la.
8. Blount GB, Padgug EJ. Mother and father speech: distribution of parental speech features in English and Spanish. Paper and reports on Child Language Development. 1976;12:47-59.
9. Lamb ME, Frodi AM, Hwang CP, Frodi M. Interobserver and test retest reliability of Rothbart's Infant Behaviour Questionnaire. Scandinavian Journal of Psychology. 1983;24:153-156
10. Pruett K. The Nurturing Father. New York; NY: Warner Books; 1987.
11. Pruett K. Consequences of primary paternal care: fathers and babies in the first six years. In: Greenspan S, Pollock G, eds. The Course of Life, Vol 3, Middle and Late Childhood. New York: International Universities Press; 1991:73-94.
12. Belsky J. Experimenting with the family in the newborn period.Child Development. 1985;56:407-414.
13. Cox MJ, Owen MT, Lewis JM, Henderson UK. Marriage, adult adjustment, and early parenting. Child Development. 1989;60:1015-1024.
14. Dickie J, Matheson P. Mother-father-infant: who needs support? Paper presented at the meeting of the American Psychological Association Convention; August 1984; Toronto,Canada.
15. Darke PR, Goldberg S. Father-infant interaction and parent stress with healthy and medically compromised infants. Infant Behaviour and Development. 1984;17:3-14.
16. Kotelchuk M. The infant's relationship to the father: experimental evidence. In: Lamb ME, ed. The Role of the Father in Child Development. New York, NY: Wille; 1976329-344.
17. Spelke E, Zelazo P, Kagan J, Kotelchuk M. Father interaction and separation protest. Developmental Psychology. 1974;10:146-154.
18. Bowlby J. Attachment and Loss: Vol I. Attachment. New York, NY: Basic Books;1969.
19. Cohen LJ, Campos JJ. Father, mother, and stranger as elicitors of attachment behaviours in infancy. Developmental Psychology. 1974;10:146-154.
20. Lamb ME. The development of mother-infant and father-infant attachments in the second year of life. Developmental Psychology. 1977;13:637-648.
21. Abelin EL. Triangulation, the role of the father and the origins of core gender identity during the raprochement subphase. In: Lax R, Bach S, Burland A,eds. Raprochement. New York, NY: Aronson;1980:151-169.
22. Lind R. Observations after delivery of communications between mother-infant-father. Paper presented at the meeting of the International Congress of Pediatrics; October 1974; Buenos-Aires, Argentina.
23. Clarke-Stewart K.A. And daddy makes three: the father's impact on mother and young child. Child Development. 1978;49:466-478.
24. Belsky J. Mother-father-infant interaction: a naturalistic observational study. Developmental Psychology. 1979;15:601-607.
25. Frascarolo-Moutinot F. Daily Paternal Involvement and Parent-Child Relationships [in French]. Doctoral dissertation, University of Geneva. 1994.
26. Cox JE, Bithoney WG. Fathers of children born to adolescent mothers. Predictors of contact with their children at 2 years. Archives of Pediatric and Adolescent Medicine. 1995:9:962-966.
27. Pruett K. Infants of primary nurturing fathers. The Psychoanalitic Study of the Child. 1983;38:257-277.
28. Provence S, Naylor A. Working With Disadvantaged Parents and Their Children. New Haven, CT:Yale University Press;1983.
29. Pruett K. Oedipal configurations in father-raised children. The Psychoanalytic Study of the Child. 1985;40:435-456.

Saīsināts tulkojums no:
"Attachment: Role of the Father",

Kyle D.Pruett,MD no 1998.g.izd.Pediatric Round Table:
"New Perspectives in Early Emotional Development",
Sponsored by Johnson&Johnson Pediatric Institute,

Tulkojis E.Biķis, 2004.g.augustā