Seksuālā vardarbība pret bērnu – nereti ļoti grūti pierādāma

Lai gan likuma burts paredz tiesības – būt drošībā, bērns mūsu valstī nav pasargāts ne no seksuālās, ne fiziskās, ne emocionālās vardarbības. Pēdējā laika gadījumi liecina – nereti visšaušalīgākās pārestības pret bērniem pastrādā tieši tuvi cilvēki, bet pierādīt to mēdz būt teju neiespējami, sevišķi, ja noziegums noticis pirms vairākiem gadiem. To sarunā ar portālu «Apollo» apliecina arī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas «Gaiļezers» bērnu psihiatrijas klīnikas ārste – psihiatre Laura Ķevere.

Kā vērtējat medijos izskanējušos skaļos pedofilijas gadījumus?

Presē izskan atsevišķi gadījumi. Ja ņem vērā bērnu psihiatriju, tad gandrīz katru dienu saskaramies ar tādiem gadījumiem. Varbūt ne akūtiem, bet nereti ir tā, ka pie mums nonāk bērni, pusaudži ar kādiem uzvedības vai neirotiskiem traucējumiem. Skatoties dziļāk, pēc ilgāka laika atklājas, ka kaut kad agrāk, pirms daudziem gadiem, iespējams, ir notikusi seksuāla vai fiziska vardarbība, kāpēc tagad ir uzvedības vai citas psiholoģiska rakstura problēmas.

Es domāju, ka tas ir ļoti mazs procents, kas nonāk līdz masu saziņas līdzekļiem. Tas, ar ko mēs ikdienā saskaramies – ir ļoti grūti, kaut ko pierādīt. It īpaši, ja tas ir pēc ilgāka laika perioda. Vēl grūtāk ir kādu reāli notiesāt par to. Tā tiešām ir mūsu valsts problēma.

Jūs domājat likumdošanas ziņā?

Jā, piemēram, ja arī mums ir aizdomas par vardarbību, ir ļoti grūti bērnu no šīs ģimenes izņemt vai izolēt. Ir diezgan smagnēja birokrātija. Kā mēs par to ziņojam sociālajam dienestam, bāriņtiesai, policijai. Tieši šis izmeklēšanas moments. Es zinu, ka Skandināvijas valstīs, ja speciālistiem rodas aizdomas, ka ir vardarbība, tad principā bērnu no ģimenes var izņemt momentā. Šeit ir tā – vēl kāda pārbaude, vēl, vēl, vēl un reizēm tas process izstiepjas ļoti garš. Ja varbūt ir bijušas tikai aizdomas un tās neapstiprinās, tad nekas, bet, ja tiešām ir bijusi reāla vardarbība, tad, protams, ka bērns var vēl vairāk no tā ciest.

Un otrs – ir diezgan grūti pierādīt, it īpaši, ja bērnam ir kādi psihiski traucējumi. Ja otrai, vainīgajai pusei gadās ļoti labs advokāts, un kā tas nereti ir – pasaka, ka bērnam ir psihiski traucējumi un varbūt viņš pats sev kaut ko izdarīja. Varbūt viņš pats izdomāja, nekas reāli tāds nav noticis.

Ja tās ir meitenes, un ir bijis klasisks dzimumakts, ko pediatrs vai bērnu ginekologs var pierādīt, tad tā ir viena lieta, bet mums ir bijuši tādi bērni, kur ir noticis orālais sekss. Kā to pierādīt pēc gada? Nekādā veidā. Ir ļoti plašas iespējas kā otras puses advokāts var apspēlēt to, ka varbūt nekas tāds nemaz nav bijis.

Mums ir bijuši bērni, kas ir piecos, septiņos, astoņos gados seksuāli izmantoti. Es runāju tieši par bērniem, kas dzīvo ģimenē.

Jūs pārsteidz šādi gadījumi?

Teikt, ka mani tas šokēja… Man ir grūti teikt, jo mēs ar to saskaramies ikdienā. Savā ziņā ir izveidojusies imunitāte, ja tu katru dienu esi pieradis klausīties kaut kādus briesmīgus stāstus. Varbūt tas vairs nav tik ļoti šokējoši, bet, protams, ja tu redzi, ka ļoti mazus bērnus vai zīdaiņus seksuāli izmanto, protams, ka tas ir tā…

Vai nav tā, ka ar laiku jau kļūst grūti noteikt, vai un kas bērnam tiešām nodarīts?

Ir, protams, tie gadījumi, kad bērni manipulē. Vecāki viņam kaut ko nenopērk vai neatļauj, bet viņš pasaka, ka mājās viņu katru vakaru sit. Es neesmu jurists, man nav jāizšķir, vai viņu tiešām sit vai nesit, bet par katru gadījumu, kad viņš to pasaka, man ir jāziņo sociālajam dienestam. Tālākās sarunas, kas notiek ar vecākiem, apsekošana, tad viņi izvērtē. Bet reāli mēs ziņojam par katru gadījumu, kad bērns to pasaka. Es neuzņemos tādu atbildību un arī mani kolēģi, lai pateiktu – šis bērns melo vai nemelo. To jau nekad nevar zināt. It īpaši, ja viņš atnāk uz vienu sarunu, kas ir ambulatorā pieņemšana, un pēc tam viņš aiziet, un nav zināms, kas ar viņu notiek. Tas nav stacionārs, kur bērns ir nedēļu vai divas un mēs katru dienu viņu redzam, varam vēl ar viņu parunāt, paskatīties kā viņš uzvedas šeit uz vietas, kā vecāki atnāk. Mēs ziņojam par katru gadījumu.

Vai bērns mūsu valstī ir pietiekami pasargāts?

Es domāju, ka nav pietiekami pasargāts. It īpaši bērni, kuriem ir kaut kādi psihiski traucējumi. Mums ir bijuši pacienti ar garīgu atpalicību. Protams, ka tādam bērnam, kuram ir intelekta traucējumi, ir grūti izstāstīt, kas un kā ar viņu ir noticis. Tur, protams, iespējama interpretācija, ka varbūt tā nemaz nebija. Varbūt viņš paskatījās internetā kaut ko, vai televizorā un pēc tam to izstāstīja kā savu pārdzīvojumu. Dažādi tie stāsti. No tiem pacientiem, kas ir bijuši pie mums stacionārā, kur reāli būtu kāds notiesāts, ir diezgan mazs procents. Varbūt, ka arī mēs visus nezinām.